Apziņas fotogrāfijas dzejā.
Elpo - ieelpa... izelpa... Krūtīs iesmeldzas sāpe. Palikt mierīgam un klusam, Palikt bez elpas, bez bailēm... Tik aizlidot, kustinot spārnus - arvien lēnāk un lēnāk kā kino. Un apklust. Aizvērt acis un aizmigt. Bez neizturamām sajūtām. Izgaist vientulībā - maigā un miglainā... ieslīdēt ēnās un pazust. Elpa. Iestājas klusums. (2011) Manās aukstajās rokās glabājas šī brīža rudens. Ar sārtu lapas glāstu pie vaiga un salnas pieskārienu pie lūpām. Auksts, tik auksts... kā dzeloņiem dzeļ. Elpas mutuļos izgaisa skatiens. Glāsts. Skūpsts. Izgaist rudenī. (2011) Es neticu nekam... saule iespīd logos - ķēmīgus rakstus sejā man met. Es nejūtu, es neredzu - Es neticu nekam... vēja dziesma ieskrēja matos - ledaina dvaša pār ādu slīdēja. Es nejūtu, es neredzu- Es neticu nekam... diena klusībā aizgāja, pavadot mani līdz ar rietu debesīs. ES nejūtu, es neredzu - Es neticu nekam... Putns pār galvu pārlaidās, iesvilpās - tik klusi. Es nejūtu, es nedzirdu - Es neticu nekam... Es esmu, es neesmu. Manis nav. Es aizbēgu. (2011) Nedodies rokās neticībai, bet šodienai netici. 100 ne-dieviem tik vara nevarēt. Kur saliedētība, kur vienlīdzība, kur cerība? Viss vecs un sažuvis jau. Laiks karot, laiks mierā būt... nebūtība. Sāpju un bada vilnis tur iztālēm redzams. 100 ne-dievi tur virsotnē stāv - mierinātībā smaida. Smej. Kur tautas vienotība, kur sadraudzība? Tik liekulība un alkatība, posts un negods. Vājums valda. Nav miera un nebūs - saticība aizlido. Visu tik maz. Mazāk. Līdz neviena vairs nav. Tauta atpakaļ nāc! (2011) Piparmētru tēja krūzē ar citronu un medu. Smaržo pēc vēla ziemas vakara vienatnē ar Murakami un Aitas piedzīvojumiem. Kājās zaļas vilnas zeķes, klēpī murrā sapņaini pelēcīgs kaķis un jautājoši lūkojas manī. Bez steigas - ar baudu un mīklainu pavedienu veidojas stāsts - atmiņā paliekošs. Rītdienas nav. Ir tikai šis vakars - apstājies pulkstens, rūgti skābenā smarža, aizsalis logs un snaudā ieslīdzis kaķis. Nāk nakts. (2011) Ilūzija par samtainu rītu, kad saules stari caur miglu iemirgo logos. Rīts ar kafijas smaržu gultā un maigu skūpstu uz lūpām. Dūnu pēļos atveras acis, klusiem soļiem aizstaigā kaķis. Ķermeņa smarža - kaislīga, mikla. Gaistoša. Rūgta. Labrīt, mīļais. (2011) Tik viegli kā ķiršu ziedu putenī kāds aiziet klusiem soļiem. Paliek pēdu nospiedumi - viegli, tik viegli. Klusums. Ķiršziedu smarža degunā virmo - puteņo, virpuļo. Nemiers. Tik viegli - atnāca kāds. Apstājās, elpo - tik viegli, tik klusi. Miers zem kājām iegrimst zemē - apņem Maigums - saulstaru apspīdēts pagriežas un atkal aiziet kāds. Tik viegli Ardievu. (2011) Nokrita rožlapas sniegā sarkani melnas - ciešanas. (2007) |
Atnācis rudens ar apkures rēķinu, ar siltu liepziedu tēju, ar biezāku segu. Atnācis rudens ar lietlāsēm skropstās un virmojošu elpu gaisā. Atnācis rudens ar šļakstiem zem kājām un putnu atvadām skaļām. Atnācis rudens ar salnām un miegu, kas mirguļo acīs. Aiziet rudens ar priekpilnām dienām, ar skumjām, ar atmiņām. Palicis tik vēja izpūsts klusums. (2011) Kā grāmatu lapas aizšķiras gads - pa rindiņai, vārdam un burtam vien, un aizveras ciet. Kā silta kakao krūze iztukšojas diena - pa rūgtsaldam malkam vien. Kā dejas virpulis aiziet stunda - pa steidzīgai minūtei un sekundei vien un aizvirpuļo. Kā raibsārta kļavas lapa ir dzīve - ko atminēties, ko neaizmirst. Kā augošs koks - pa zariņam vien veidojas dzīve. (2011) Klusiem, lēniem soļiem kāds atnācis un gaida. Stikls kļūst miglains, necaurredzams - it kā kāds slēpjas. Pārslīd plauksta. Acis. Meklējošs skatiens. Lūpas - sārtas un miklas. Kā gribas pieskarties, just un aizmirsties. Pieliekt galvu un klausīties. Sadzirdēt. Strauja elpa, skrienoša sirds. Velk tuvāk. Tuvāk. Tu mans, es tava. Atvērās durvis - tu atnāci... Es sagaidīju. (2011) Dzērvju klaigās ieskauts vēl nesagaidīts rīts un straujā kustībā trauslo miglu pāršķeļ spārnos noslēpies vējš. Caur pelēko dūmaku ēnas apvijušās gaisīgā dejā un slīd, un mainās, un saplūst, paceļas gaisā, kārtojas kāsī. Un smaržo. Rūgteni smaržo pēc tikko nopļautas zāles, pēdas vēl aukstas no rasas un vaigos sārtums. Acis veras tālumā... aust gaisma. Dzērve vēl klusībā stāv un sagaida - pienācis ilgi gaidītais rīts. (2011) Ceriņkrāsas kleitā dzirkstoši pretī Tev nācu. Kājas man basas putekļiem klātas. Nācu lēni - raugoties mirdzošā ainavā, kur Tu - tik stalts un dievināms. Tu gaidīji mani ar dzeltenu narcišu pušķi. Satraukts un aizrautīgs. Saules stari rotaļīgi Tavos matos. Tu pievilki mani sev klāt. Tavu plaukstu vēsais pieskāriens - tik veldzējošs un acis - bezgalīgas,dziļas. Nāvējošas. Tās mīl. un apskāviens. Skūpsts. Mežonīgs noreibums. Mūžība. (2011) Atnācis lietus aizskalo visu lieko, atnācis ar asarām. Sāls izšķīst... Pazūd... Vairs negrauž. Tīra dvēsele paliek. Sajūtu pilna sirds - sirdspukstu trūkst. Gaidas, ilgas, vientulība. Lietus atnācis - vēl skalo... līdz ādai. Aizveras acis. Pa pilītei vien saplūst ar izlietām raudām un noskalo. Smieklu bedrīte vaigos - parādās un paliek. Debesis vairs neraud. (2011) Nokrita rasas lāses saules pildītas - cerības dzīvībai. (2013) Uzsniga sudraba sniegs, Iemiga zeme klusuma ieskauta. (2013) Ikdienas dzīve līdzās, Cilvēku tuvums - Prieks un vienaldzība. (2013) Maiga bauda ar tevi, Elsas pustumsā Un mirkļa uzticība.. (2013) |