Bet kādu dienu, visdrīzāk tā bija trešdiena - 8. aprīlis, kad atnāku uz darbu, atslēdzu izglītotāju kabinetu, kurā atstāts logs vaļā, bet tur ciemiņš - papagailis. Noteikti ne pats draudzīgākais, bet tik un tā. Protams, par ciemiņu paziņoju bērniem un izglītotājiem....Visiem bija lieli prieki un pārteigums. Izglītotājs Didjē papagaili atpazina un zināja teikt, no kurienes tas ieradies. Tad nu man un divām meitenēm bija misija - aiziet līdz papagaiļa īpašniekiem un paziņot, ka pie mums ieradies viņu bēglis.
Tur noskaidrojās, ka papagaili sauc Kakavets (cacahuète), ja iztulkojam - Zemesrieksts. Saimnieki teica, ka dienas laikā ieradīsies putnam pakaļ. Tā nu mēs atgriezāmies bērnu mājā, kur Zemesrieksts nebija izkustējies ne no vietas, turklāt sāka teikt savu vārdu un vēl divus citus vārdus. Izrādījās, ka tie bija viņa saimnieku ģimenes bērnu vārdi.
Tad mūs gaidīja nākamais pārsteigums - Zemesrieksts ielidoja iekšā, izlidoja cauri izglītotāju istabai - kāpņu telpā. Tur nosacīti sākās izrāde, jo putns sāka rāpties augšup pa trepēm uz trešo stāvu. Nolēmām putnu pacienāt nedaudz ar maizi, ko viņš labprāt arī ēda. Putns tiešām beigu beigās arī uzrāpās līdz trešajam stāvam, kur nogurumā haotiski lidoja, tad uzrāpās uz kāpņu margām un palika tur gaidīt savus saimniekus, kas pēc pāris stundām ar milzu būri rokās ieradās Zemesriekstam pakaļ.