Concours "Ressources Naturelles en Lettonie"
Fotogrāfijas "Tīrības ilūzija"
Latvija nosaukta par zaļāko valsti pasaulē. Katru gadu rīkojam „Lielo talku”. Bet, vai ir vērts? Vai Latvija ir pelnījusi tīrākās un zaļākās valsts titulu, ja pilsētās pastāv dažāda veida netīrība un piesārņojums – gan redzams, gan neredzams?
Esmu no Rīgas. Savā ikdienā uz ielām pamanu tik daudz atkritumu. Iespējams ikdienas lielajā skrējienā šķiet, ka virspusēji viss ir sakopts un nav par ko sūdzēties, taču, ja kaut uz brīdi apstājamies, tad ik uz soļa ir nomestas pudeles, papīri, plastmasas maisiņi un sasisti stikli. Atkritumi krājas dzīvojamajās teritorijās, vietās, kur mēdzam iet garām. Mežamalās, pie ūdeņiem, māju pagalmos, ielu malās, ostu un muitu teritorijās. Tas, kas šīs teritorijas ir klusākas un ir daudz brīvas vietas, dod tiesības piemēslot?
Un to visu veido cilvēks! Mēs paši, izrādot necieņu pret vidi, kurā dzīvojam, savu pilsētu un valsti, pret sevi un līdzcilvēkiem. Cilvēks rada, un tā vien šķiet, ka mums ir vienalga, kādā vidē dzīvojam. Mēs izliekamies nedzirdam, neredzam un nejūtam šos atkritumus vai gaisa piesārņojumu no pārblīvētās satiksmes. Paši radot šo piesārņojumu, radam ļaunumu sev. Ar šo projektu es vēlos pievērst cilvēku uzmanību tam, cik daudz mūsu ikdienā ir pašu radītas netīrības un mēs izliekamies to neredzam, un ignorējam to. Vēlos parādīt un uzrunāt cilvēkus, likt aizdomāties, ka piesārņojot savu vidi, kurā paši dzīvojam, mēs kļūstam par ķīlniekiem paši saviem atkritumiem. Mēs tajos ieaugam un kļūstam par daļu no tiem. Mēs nemanot smokam un kaitējam paši sev...
Vai tiešām mēs vēlamies dzīvot šādā vidē? Vai tiešām mēs vēlamies kļūt par daļu no pašu atkritumiem un elpot netīru gaisu?
Esmu no Rīgas. Savā ikdienā uz ielām pamanu tik daudz atkritumu. Iespējams ikdienas lielajā skrējienā šķiet, ka virspusēji viss ir sakopts un nav par ko sūdzēties, taču, ja kaut uz brīdi apstājamies, tad ik uz soļa ir nomestas pudeles, papīri, plastmasas maisiņi un sasisti stikli. Atkritumi krājas dzīvojamajās teritorijās, vietās, kur mēdzam iet garām. Mežamalās, pie ūdeņiem, māju pagalmos, ielu malās, ostu un muitu teritorijās. Tas, kas šīs teritorijas ir klusākas un ir daudz brīvas vietas, dod tiesības piemēslot?
Un to visu veido cilvēks! Mēs paši, izrādot necieņu pret vidi, kurā dzīvojam, savu pilsētu un valsti, pret sevi un līdzcilvēkiem. Cilvēks rada, un tā vien šķiet, ka mums ir vienalga, kādā vidē dzīvojam. Mēs izliekamies nedzirdam, neredzam un nejūtam šos atkritumus vai gaisa piesārņojumu no pārblīvētās satiksmes. Paši radot šo piesārņojumu, radam ļaunumu sev. Ar šo projektu es vēlos pievērst cilvēku uzmanību tam, cik daudz mūsu ikdienā ir pašu radītas netīrības un mēs izliekamies to neredzam, un ignorējam to. Vēlos parādīt un uzrunāt cilvēkus, likt aizdomāties, ka piesārņojot savu vidi, kurā paši dzīvojam, mēs kļūstam par ķīlniekiem paši saviem atkritumiem. Mēs tajos ieaugam un kļūstam par daļu no tiem. Mēs nemanot smokam un kaitējam paši sev...
Vai tiešām mēs vēlamies dzīvot šādā vidē? Vai tiešām mēs vēlamies kļūt par daļu no pašu atkritumiem un elpot netīru gaisu?
Ievai ir 23 gadi. Viņa dzīvo Pārdaugavā – Iļģuciemā. Viņa labprāt piekrita kļūt par modeli manā projektā. Viņa nepiesārņo apkārtējo vidi, bet, redzot to, cik daudz atkritumu ir viņas apkārtnē – tas Ievai sāp un liek justies ļoti slikti un nepatīkami. Viņai ir nepatīkami atrasties neglītā un netīrā vidē – ne tikai vizuāli, bet arī smakas ziņā, kas nāk līdzi šiem atkritumiem. Diemžēl, Ievasprāt, īstens risinājums šajā situācijā nav atrodams. Tie cilvēki, kas piemēslo, arī turpinās to darīt. Taču, ja intensīvi ieviestu lielākus sodus un konteinerus atkritumu šķirošanai, ar laiku cilvēki aizdomātos un sāktu mest atkritumus tiem paredzētās vietās, tāpat Ieva uzskata, ka lielāki sodi arī radītu pārmaiņas, jo nauda cilvēkiem ir ļoti svarīga. Ieva stāsta, ka Lielajai talkai būtu jābūt tikai priekš dabas atkritumu savākšanas, nevis cilvēku radīto savākšanai, jo tiem nebūtu nemaz dabā jāatrodas. Cilvēki piesārņojot vidi tomēr šādi izrāda necieņu gan šiem cilvēkiem, kas katru gadu vāc atkritumus, gan pret valsti, īpaši šajā laikā, kad Latvija svin 95. jubileju. Iespējams, Lielā talka būtu jārīko tieši novembrī, kas būtu lieliska dāvana valstij. Šogad tas būtu bijis īpaši jauki, ņemot vērā, ka arī laikapstākļi to atļautu. Tomēr Ieva domā, ka Latvija tik un tā ir pelnījusi zaļākās valsts titulu, jo pati lieliskā daba, kas mums ir nav vainīga pie cilvēku nodarījumiem.
Rolandam ir 27 gadi. Viņš uzsata, ka varbūt neapzināti piesārņo, piemēram, reizēm izmetot atkritumu, kas īsti tajā tvertnē neiederas. Viņš uzskata, ka atkritumu nešķirošana arī ir piesārņošana. Piedaloties manā projektā un redzot tik daudz piesārņotu vietu, piemēram, Bolderājā, Rolandam, pirmkārt, ir žēl, ka tiek piemēslots un, otrkārt, ka to dara cilvēks – principā līdzcilvēks. Rolandaprāt, pat, ja atkritumi tiek aizvākti, tie pēc kāda laika būs atkal, jo cilvēki, kas savu taciņu piesārņošanā ir iestaigājuši, turpinās to darīt. To, kāpēc cilvēki tā dara, puisis nesaprot un viņam grūti par to spriest. Viņš domā, ka viņiem nepatīk atrasties netīrā vidē, jo tad jau visus atkritumus viņu krātu savās mājās. Rolands uzskata, ka risinājums nebūtu lielāki sodi, jo tā esot cīnīšanās ar sekām. Viņš vairs medijos nedzird un neredz kampaņas par nemēslošanu mežā, arī Cūkmens vairs neparādās. Puisis uzskata, ka varbūt atkal būtu jādomā par šāda veida kampaņām. Tāpat būtu bērniem jau no mazotnes jāmāca, kā šķirot atkritumus – ka tas ir pareizi, ka tas ir moderni un stilīgi. Un pagaidām Latvija, viņaprāt, nav pelnījusi zaļākās valsts titulu, kamēr tās pilsētas ir tik netīras. Un turklāt mēs visu laiku riņķojam un atgriežamies pie viena un tā paša. Pavasarī bija Lielā talka un mēs priecājāmies par to, cik daudz atkritumi savākti, bet tik un tā šos atkritumus radām mēs paši – cilvēks. Ja cilvēki būtu kārtīgi un aiz sevis savāktu, talkas nemaz nebūtu vajadzīgas.
Laurai ir 25 gadi. Viņai ir ļoti svarīga sakopta vide apkārt, turklāt ir piedalījusies vairākās Lielās talkas rīkošanās, tāpat ir braukusi uz talkām arī citās Eiropas valstīs. Meitene dzīvo Rīgas centrā – vidē, kur neredzamā veidā ir izteikti piesārņots gaiss izplūdes gāzu iespaidā.
Laura nekad nav spējusi saprast, kā tas nākas, ka cilvēks spēj nopirkt preces, tās nest, taču, kad izlietotas, tās vienkārši nomest zemē, nevis aiznest līdz tuvākajai atkritumu tvertnei. Izlietotās preces taču ir vieglākas nekā tikko nopirktās, kuras nav slinkums nest pat vairāku kilometrus. Viņa uzskata, ka iespējams, cilvēki mēslo aiz lielās nevērības pret sevi un savu veselību, jo vairumam no mums ir sajūta, ka ar mani nekas nenotiks, tādējādi neapzinoties mēslošanas sekas attiecībā pret mūsu veselību, par dabu nemaz nerunājot. Laura uz risinājumiem skatās pozitīvi. Viņa domā, ka pamazām mēs uz risinājumu ejam. Jo vairāk bērniem stāstīsim, rādīsim un ņemsim līdzi talkās, jo drīzāk arī paaudzes nomainīsies un cerams šī problēma izzudīs. Meitene tic, ja kaut reizi esi pacēlis cita nomestos atkritumus, nekad vairāk pats neiedomāsies mest zemē un radiem, draugiem paziņām stāstīsi par to. Galu galā piemēslošanu to var nosaukt par cieņas neizrādīšanu dabai, kas mūs baro. Necienot dabu, mēs paši sevi necienām, jo kožam rokā, kas mūs baro.
Rolandam ir 27 gadi. Viņš uzsata, ka varbūt neapzināti piesārņo, piemēram, reizēm izmetot atkritumu, kas īsti tajā tvertnē neiederas. Viņš uzskata, ka atkritumu nešķirošana arī ir piesārņošana. Piedaloties manā projektā un redzot tik daudz piesārņotu vietu, piemēram, Bolderājā, Rolandam, pirmkārt, ir žēl, ka tiek piemēslots un, otrkārt, ka to dara cilvēks – principā līdzcilvēks. Rolandaprāt, pat, ja atkritumi tiek aizvākti, tie pēc kāda laika būs atkal, jo cilvēki, kas savu taciņu piesārņošanā ir iestaigājuši, turpinās to darīt. To, kāpēc cilvēki tā dara, puisis nesaprot un viņam grūti par to spriest. Viņš domā, ka viņiem nepatīk atrasties netīrā vidē, jo tad jau visus atkritumus viņu krātu savās mājās. Rolands uzskata, ka risinājums nebūtu lielāki sodi, jo tā esot cīnīšanās ar sekām. Viņš vairs medijos nedzird un neredz kampaņas par nemēslošanu mežā, arī Cūkmens vairs neparādās. Puisis uzskata, ka varbūt atkal būtu jādomā par šāda veida kampaņām. Tāpat būtu bērniem jau no mazotnes jāmāca, kā šķirot atkritumus – ka tas ir pareizi, ka tas ir moderni un stilīgi. Un pagaidām Latvija, viņaprāt, nav pelnījusi zaļākās valsts titulu, kamēr tās pilsētas ir tik netīras. Un turklāt mēs visu laiku riņķojam un atgriežamies pie viena un tā paša. Pavasarī bija Lielā talka un mēs priecājāmies par to, cik daudz atkritumi savākti, bet tik un tā šos atkritumus radām mēs paši – cilvēks. Ja cilvēki būtu kārtīgi un aiz sevis savāktu, talkas nemaz nebūtu vajadzīgas.
Laurai ir 25 gadi. Viņai ir ļoti svarīga sakopta vide apkārt, turklāt ir piedalījusies vairākās Lielās talkas rīkošanās, tāpat ir braukusi uz talkām arī citās Eiropas valstīs. Meitene dzīvo Rīgas centrā – vidē, kur neredzamā veidā ir izteikti piesārņots gaiss izplūdes gāzu iespaidā.
Laura nekad nav spējusi saprast, kā tas nākas, ka cilvēks spēj nopirkt preces, tās nest, taču, kad izlietotas, tās vienkārši nomest zemē, nevis aiznest līdz tuvākajai atkritumu tvertnei. Izlietotās preces taču ir vieglākas nekā tikko nopirktās, kuras nav slinkums nest pat vairāku kilometrus. Viņa uzskata, ka iespējams, cilvēki mēslo aiz lielās nevērības pret sevi un savu veselību, jo vairumam no mums ir sajūta, ka ar mani nekas nenotiks, tādējādi neapzinoties mēslošanas sekas attiecībā pret mūsu veselību, par dabu nemaz nerunājot. Laura uz risinājumiem skatās pozitīvi. Viņa domā, ka pamazām mēs uz risinājumu ejam. Jo vairāk bērniem stāstīsim, rādīsim un ņemsim līdzi talkās, jo drīzāk arī paaudzes nomainīsies un cerams šī problēma izzudīs. Meitene tic, ja kaut reizi esi pacēlis cita nomestos atkritumus, nekad vairāk pats neiedomāsies mest zemē un radiem, draugiem paziņām stāstīsi par to. Galu galā piemēslošanu to var nosaukt par cieņas neizrādīšanu dabai, kas mūs baro. Necienot dabu, mēs paši sevi necienām, jo kožam rokā, kas mūs baro.
Autumn moods in my district. Iļģuciems 2013.
Flowers. In colour.
One place. Various times.
Koncepcija
Man allaž ir bijusi tuvāka daba. Pa manu krustvecāku mājas balkona durvīm paveras plašs skats, kas man radīja ideju tam, ko es varētu bildēt šai sērijai. Man bija nojauta, ka Ziemassvētkos un Jaunajā gadā būs sniegs un būs samērā auksts, jo rudenī bija izteikti skaisti pīlādži.
Mans priekšnojautas piepildījās. Sāka snigt un piesniga samērā daudz. Vairākas dienas ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu bildēju skatu ārā pa balkona logu. Fotogrāfēju vairākas reizes dienā, lai varētu redzēt kā viena un tā pati ainava mainās vienas dienas garumā. Visvairāk mani interesēja tas, kā mainās krāsa, forma, kontūras un kā krīt ēnas. Nolēmu bildēt ziemā, jo, manuprāt, tieši saulainā sniegotā dienā vienas ainavas izmaiņas var būt ļoti dažādas un pārsteidzošas un var mainīties ļoti krasi, jo ziemas saule, sniegs un visas detaļas apkārt tam izteikti palīdz. Domāju, ka manas fotogrāfijas to pierāda, cik viena diena var būt atšķirīga.
Bildēju no rīta, dienas vidū, pāris reizes pēcpusdienā un vakarpusē, lai varētu redzēt, kā mainās ēnu kritums un gaisma, mainot arī krāsu un formu, līdz ar to bildēs var meklēt dažādas atšķirības un tās arī atrast.
Man allaž ir bijusi tuvāka daba. Pa manu krustvecāku mājas balkona durvīm paveras plašs skats, kas man radīja ideju tam, ko es varētu bildēt šai sērijai. Man bija nojauta, ka Ziemassvētkos un Jaunajā gadā būs sniegs un būs samērā auksts, jo rudenī bija izteikti skaisti pīlādži.
Mans priekšnojautas piepildījās. Sāka snigt un piesniga samērā daudz. Vairākas dienas ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu bildēju skatu ārā pa balkona logu. Fotogrāfēju vairākas reizes dienā, lai varētu redzēt kā viena un tā pati ainava mainās vienas dienas garumā. Visvairāk mani interesēja tas, kā mainās krāsa, forma, kontūras un kā krīt ēnas. Nolēmu bildēt ziemā, jo, manuprāt, tieši saulainā sniegotā dienā vienas ainavas izmaiņas var būt ļoti dažādas un pārsteidzošas un var mainīties ļoti krasi, jo ziemas saule, sniegs un visas detaļas apkārt tam izteikti palīdz. Domāju, ka manas fotogrāfijas to pierāda, cik viena diena var būt atšķirīga.
Bildēju no rīta, dienas vidū, pāris reizes pēcpusdienā un vakarpusē, lai varētu redzēt, kā mainās ēnu kritums un gaisma, mainot arī krāsu un formu, līdz ar to bildēs var meklēt dažādas atšķirības un tās arī atrast.
The exhibition "USA-Latvia". Cultural perceptions.
Koncepcija
Gulta katram cilvēkam nozīmē kaut ko savu. Gulta ir kaut kas intīms un kaut kas ļoti personisks. Kopumā gultā tiek pavadīts ļoti daudz laika. Gultā tiek piedzīvoti tuvības brīži ar mīļoto cilvēku, gultā mēs atpūšamies un sapņojam tik dažādus sapņus, kavējamies atmiņās un domās. Gultā mēs saritināmies segā un lasām un pāršķirstām sev mīļas un tuvas grāmatas un bieži iedvesmojamies no tām. Lai būtu ērtāk, es bieži iekārtojos gultā un pārskatu fotogrāfijas, reizēm gultā es steigā kaut ko atstāju vai aizmirstu. Gultā paliek liecība par mani un to, ko esmu darījusi.
Fotogrāfe Imodžena Kaninghema gultā atstājusi matadatas (attēlā), un radījusi tik slavenu fotogrāfiju. Šī bilde mani ir ļoti iedvesmojusi, kā arī pati fotogrāfe manī iemieso sapni un asociācijas par Ameriku. Šīs autores radītās bildes iedvesmota esmu radījusi savu sēriju ar gultā atstātām lietām. Lietām, kas man saistās ar Ameriku.
Gulta katram cilvēkam nozīmē kaut ko savu. Gulta ir kaut kas intīms un kaut kas ļoti personisks. Kopumā gultā tiek pavadīts ļoti daudz laika. Gultā tiek piedzīvoti tuvības brīži ar mīļoto cilvēku, gultā mēs atpūšamies un sapņojam tik dažādus sapņus, kavējamies atmiņās un domās. Gultā mēs saritināmies segā un lasām un pāršķirstām sev mīļas un tuvas grāmatas un bieži iedvesmojamies no tām. Lai būtu ērtāk, es bieži iekārtojos gultā un pārskatu fotogrāfijas, reizēm gultā es steigā kaut ko atstāju vai aizmirstu. Gultā paliek liecība par mani un to, ko esmu darījusi.
Fotogrāfe Imodžena Kaninghema gultā atstājusi matadatas (attēlā), un radījusi tik slavenu fotogrāfiju. Šī bilde mani ir ļoti iedvesmojusi, kā arī pati fotogrāfe manī iemieso sapni un asociācijas par Ameriku. Šīs autores radītās bildes iedvesmota esmu radījusi savu sēriju ar gultā atstātām lietām. Lietām, kas man saistās ar Ameriku.
Trees at night.
Koncepcija
Diendienā cilvēki iet vai steidzas garām kokiem. Koki ir kļuvuši par kaut ko tik pierastu, pat neievērojamu. Reizēm pat liekas, ka mēs tos vairs neredzam. Tie ir pašsaprotami, kaut citās valstīs cilvēki iespējams vairs nezina, ko nozīmē koki pilsētā.
Pienākusi ziema - auksta un kodīga. Ir sals. Vislabāk būtu sēdēt mājās un dzert siltu tēju. Dienas ir saulainas. Tomēr tieši šajās spožajās ziemas un sala pilnajās dienās cilvēki varbūt ievēro kokus, kas saules gaismā izskatās skaisti apmirdzēti.
Tomēr koki ir redzami ne tikai dienā, bet arī naktīs un vēlos vakaros. Šajā laikā tikai citas gaismas apstaroti. Varbūt mierīgāki, varbūt draudīgāki.
Es saņēmos iet ārā šajos aukstajos un tumšajos vakaros, lai fotografētu kokus. Gribēju parādīt, kā koki izskatās vēlu vakarā, vēlu ziemā. Formas, faktūras, detaļas. Nedaudz kustības. Nedaudz elegances, maiguma un mierīguma. Eksistē koks.
Diendienā cilvēki iet vai steidzas garām kokiem. Koki ir kļuvuši par kaut ko tik pierastu, pat neievērojamu. Reizēm pat liekas, ka mēs tos vairs neredzam. Tie ir pašsaprotami, kaut citās valstīs cilvēki iespējams vairs nezina, ko nozīmē koki pilsētā.
Pienākusi ziema - auksta un kodīga. Ir sals. Vislabāk būtu sēdēt mājās un dzert siltu tēju. Dienas ir saulainas. Tomēr tieši šajās spožajās ziemas un sala pilnajās dienās cilvēki varbūt ievēro kokus, kas saules gaismā izskatās skaisti apmirdzēti.
Tomēr koki ir redzami ne tikai dienā, bet arī naktīs un vēlos vakaros. Šajā laikā tikai citas gaismas apstaroti. Varbūt mierīgāki, varbūt draudīgāki.
Es saņēmos iet ārā šajos aukstajos un tumšajos vakaros, lai fotografētu kokus. Gribēju parādīt, kā koki izskatās vēlu vakarā, vēlu ziemā. Formas, faktūras, detaļas. Nedaudz kustības. Nedaudz elegances, maiguma un mierīguma. Eksistē koks.