1. darbs. Par negaidītu satikšanos un kaķu tantes pārdzīvojumiem.
Ir tās dienas, kas liek nodomāt - tā tam bija jānotiek. Visu dienu noskraidies no punkta A uz punktu B, tālāk jau uz punktu C...kā tik visu laikā izdara, pabeidz un laicīgi nonāc tur, kur jānonāk. Bet atgadās, kas negaidīts un pārsteidzošs.
Kādā dienā, skrienot uz darbu,ar fotoaparātu rokās,mani apturēja kāda paveca, maza auguma krievu sieviete ar lūgumu sabildēt Vienības gatves 33.numura ēku.
Māja kā māja, kā no ārpuses var redzēt, izdemolēta, logi izsisti, tik uzraksti liecina, ka kādreiz šeit atradies mēbeļu salons. Sievieti, kas pārvietojās ar tašu uz riteņiem, kas esot labs pieturēšanās līdzeklis, gaidošām acīm sagaida kaķi.
Protams, vēlējos uzzināt,kāpēc viņa tik izmisīgi vēlas, lai šo ēku sabildēju. Tomēr šķiet, ka svarīgākais ir pabarot viņas koškas. Viņi te it kā esot daudz un dzīvojot tepat kokos. Liekot man brītiņu pagaidīt, sieviete izvelk plastmasas kulīti ar cīsiņiem. Sieviete sāka stāstīt. Viņa šajā mājā kādreiz esot dzīvojusi. Viņai sāpot sirds par to,ko huligāni ir izdarījuši ar šo māju. Kundze jau ilgi karojot ar bandītiem. Tagad esot izlēmusi rakstīt sūdzību mērijai,kā arī lūgt,lai šo māju izremontē. Bet, redz, vēlas klāt pievienot fotogrāfijas.
Piesolot samaksāt, viņa ieved mani mājas pagalmā, kur paveras plašs iekšpagalms ar piebūvēm. Bet viss, kas vien var būt, ir izdemolēts. Sieviete sparīgi ved mani tālāk, norādīdama, kas jāfotografē. Tālākais ceļš veda pašā mājā. Tā nu draudzīgā bariņā ar kaķiem sieviete sāk visu izrādīt un pastāstīt.
Kādā dienā, skrienot uz darbu,ar fotoaparātu rokās,mani apturēja kāda paveca, maza auguma krievu sieviete ar lūgumu sabildēt Vienības gatves 33.numura ēku.
Māja kā māja, kā no ārpuses var redzēt, izdemolēta, logi izsisti, tik uzraksti liecina, ka kādreiz šeit atradies mēbeļu salons. Sievieti, kas pārvietojās ar tašu uz riteņiem, kas esot labs pieturēšanās līdzeklis, gaidošām acīm sagaida kaķi.
Protams, vēlējos uzzināt,kāpēc viņa tik izmisīgi vēlas, lai šo ēku sabildēju. Tomēr šķiet, ka svarīgākais ir pabarot viņas koškas. Viņi te it kā esot daudz un dzīvojot tepat kokos. Liekot man brītiņu pagaidīt, sieviete izvelk plastmasas kulīti ar cīsiņiem. Sieviete sāka stāstīt. Viņa šajā mājā kādreiz esot dzīvojusi. Viņai sāpot sirds par to,ko huligāni ir izdarījuši ar šo māju. Kundze jau ilgi karojot ar bandītiem. Tagad esot izlēmusi rakstīt sūdzību mērijai,kā arī lūgt,lai šo māju izremontē. Bet, redz, vēlas klāt pievienot fotogrāfijas.
Piesolot samaksāt, viņa ieved mani mājas pagalmā, kur paveras plašs iekšpagalms ar piebūvēm. Bet viss, kas vien var būt, ir izdemolēts. Sieviete sparīgi ved mani tālāk, norādīdama, kas jāfotografē. Tālākais ceļš veda pašā mājā. Tā nu draudzīgā bariņā ar kaķiem sieviete sāk visu izrādīt un pastāstīt.
2.darbs. Stāsts. Liena.
Liena strādā Rīgas Jauno Tehniķu centrā. Viņa ir keramikas, papīra plastikas un tehniskās modelēšanas skolotāja. RJTC viņa strādā jau 5 gadus. Pēc profesijas viņa ir mākslinieks/meistars – keramiķis. Šeit strādājot, sapratusi, ka vislabāk strādāt ir tieši ar bērniem.
Zem katras fotogrāfijas ir papildus aprakstiņš.
Zem katras fotogrāfijas ir papildus aprakstiņš.
3. darbs. Idejas un iestrādes noslēguma fotosērijai.
Bija ļoti grūti izdomāt, ko varētu fotografēt fotožurnālistikas noslēguma darbam. No vienas idejas pie nākamās. Sākotnēji domāju, ka varētu turpināt stāstu par satikto kaķu tanti, jo veiksmīgā kārtā es viņu satiku vēlreiz. Tad izdomāju, ka divi diezgan līdzīgi darbi - nebūs tik interesanti. Turklāt, mēģinot sarunāt ciemošanos pie vecās kundzes, tas beidzās neveiksmīgi, jo sieviete neparko nevēlējās vairs fotografēties.
Otra ideja bija tupināt 2. mājasdarba projektu - fotografēt visus Rīgas Jauno Tehniķu centra skolotājus, veidot par viņiem stāstus, bet tas šķita par plašu.
Tad ienāca prātā, ka varētu vairāk pievērsties tieši ielas fotogrāfijai. Domāju, ka varētu fotografēt rajonu, kurā dzīvoju - Iļģuciemu. Rajona reālijas - to kas tajā ir, arī Padomijas paliekas, staigājot tikai pa Buļļu ielu un blakus esošajām mazajām ieliņām.
Veidojot otro mājasdarbu, smeļoties iedvesmu Iļģuciemā, satiku kādu jaunu puisi. Artūru. Sāku ar viņu runāties. Kamēr sapazināmies un tērzējām, sanāca arī neliela pastaiga. Sāku viņu fotografēt. Tad kādu laiku nekontaktējāmies - tā sērija palika "pusratā".
Tomēr bijām apmainījušies kontaktiem, nolēmu, ka varētu turpināt Ārčija sēriju - pabeigt to. Tikos ar puisi vēl divas reizes. Aizgāju ciemos, devos līdzi uz darbu. Tā tapa stāsts par jauno puisi Artūru, kurš no dzimšanas dzīvo Iļģuciemā.
Otra ideja bija tupināt 2. mājasdarba projektu - fotografēt visus Rīgas Jauno Tehniķu centra skolotājus, veidot par viņiem stāstus, bet tas šķita par plašu.
Tad ienāca prātā, ka varētu vairāk pievērsties tieši ielas fotogrāfijai. Domāju, ka varētu fotografēt rajonu, kurā dzīvoju - Iļģuciemu. Rajona reālijas - to kas tajā ir, arī Padomijas paliekas, staigājot tikai pa Buļļu ielu un blakus esošajām mazajām ieliņām.
Veidojot otro mājasdarbu, smeļoties iedvesmu Iļģuciemā, satiku kādu jaunu puisi. Artūru. Sāku ar viņu runāties. Kamēr sapazināmies un tērzējām, sanāca arī neliela pastaiga. Sāku viņu fotografēt. Tad kādu laiku nekontaktējāmies - tā sērija palika "pusratā".
Tomēr bijām apmainījušies kontaktiem, nolēmu, ka varētu turpināt Ārčija sēriju - pabeigt to. Tikos ar puisi vēl divas reizes. Aizgāju ciemos, devos līdzi uz darbu. Tā tapa stāsts par jauno puisi Artūru, kurš no dzimšanas dzīvo Iļģuciemā.
4. Noslēguma darbs. Referāts.
Kā jau esmu minējusi projekta iestrādēs, tad izdomāt projektu fotožurnālistikā nebija vienkārši, jo idejas bija vairākas. Tomēr lielākoties vēlējos attēlot kādu interesantu, uz ielas sastaptu cilvēku. Nolēmu, ka nevajag šo cilvēku meklēt tālu un nezin kur. Secināju, ka jāmeklē savā rajonā - Iļģuciemā. Staigājot un ķerot idejas šim projektam, pie kādas mājas Riekstu ielā sastapu puisi pelēkā cepurītē,kalsnu, smaidīgu. Šķita komunikabls, atvērts. Tā arī bija. Labprāt uzsāka sarunu. Sastaptais puisis vārdā Artūrs jeb Ārčijs jau no dzimšanas dzīvo Rīgā, Iļģuciemā. Puisis nedaudz vecāks par mani – 27 gadi. Daudz zina stāstīt par Iļģuciemu un šeit piedzīvoto gan tagad, gan bērnībā. Saruna bija viegla un raita. Sākām pastaigu pa Artūra bērnības vietām. Puisis labprāt piekrita arī fotografēties, kad izstāstīju, kāpēc man to vajag un ko es tieši vēlētos. Viņš nebija jāpierunā, uzreiz piekrita. Pēc divu stundu pastaigas vienojāmies, ka varēšu viņu uzbildēt arī mājās.
Līdz tikāmies otrreiz, pagāja divās nedēļas. Biju jau gandrīz atmetusi cerību, ka sanāks turpināt. Bet pēc kāda laika Artūrs pats pazvanīja, uzaicināja ciemos.
Nolēmu, ka vislabāk portretēšu puisi tā, lai viņš būtu gandrīz visas fotogrāfijās. Katra fotogrāfija būtu saistīta ar Artūra stāstīto par sevi, dzīvi, viņa domām, bērnības atmiņām. Šī iemesla dēļ nolēmu, ka sērija par Artūru būs no dažādām vietām. Pirmās iestrādes no pastaigas pa Iļģuciemu, puiša bērnības vietām – bērnudārzu, skolām, atpūtas vietām u.c. mīļām vietām, jau bija.
Lai sērija nebūtu vienveidīga, kā labs turpinājums šķita iekļūšana viņa dzīves telpā – mājās, kas izrādījās brīnišķīga vieta, mazliet pat šokējoša un pārsteidzoša, kas ļāva arī par Ārčiju uzzināt vairāk un vidi sasaistīt ar viņu pašu un stāstīto.
Tā kā Artūrs ikdienā strādā, un tā arī ir daļa no viņa dzīves, loģisks turpinājums, pēc manām domām, bija došanās viņam līdzi uz darbu Jūrmalā, kur puisis strādā celtniecībā. Protams, bija šaubas, vai tikšu ielaista "objektā". Bija jāprasa atļauja.
Tā sanāca 21 fotogrāfijas sērija par vienkāršu, bet interesantu puisi – Ārčiju, kas dzīvo Iļģuciemā, tepat kaimiņos. Fotogrāfijas tapušas 2012. gada oktobrī un novembra sākumā.
Sērija iedvesmas avoti ir latviešu fotogrāfi Iveta Vaivode, Arnis Balčus, Inta Ruka, Aija Bley, kā arī amerikāņu fotogrāfi Diāna Arbusa un Filips Toledano. Daži šo autoru darbi apskatāmi zemāk pie "iedvesmas avotiem". Zem fotogrāfu darbiem arī uzrakstīts, no kurām sērijām tie paņemti, lai iespaidotos.
Savu projektu gribētu tieši saistīt ar realitāti. Projekts ir stāsts par reālu, uz ielas sastaptu cilvēku, kas dalās ar savām atmiņām, dzīves notikumiem. Cilvēks dalās un rāda savu vidi, ieved savā privātajā telpā, ļauj ieskatīties darba aizkulisēs. Portretēts cilvēks viņa ikdienā.
Varbūt varētu šķist, ka portrets nav ielas fotogrāfija, bet portrets ir fotožurnālistika. Fotožurnālistika ir stāsts. Fotožurnālistikā pastāv arī portreta skaidrojums: "Portrets fotožurnālistikā ir cilvēks viņam raksturīgā vidē un situācijā. Portrets var būt gan viens, gan sērija no vienādiem vai dažādiem attēliem. Tā kā portrets nav ziņu fotogrāfija, fotogrāfs, balstoties uz vidi, cilvēka rakstura īpašībām, nodarbošanos un ņemot talkā izdomu, šo portretu izveido pats." [1] Savukārt Deivids Beits raksta, ka "dokumentālās fotogrāfijas galvenā motivācija ir informēt auditoriju par citu iedzīvotāju daļu, kuru dzīve un pieredze tiem var būt sveša".
Varētu teikt, ka fotoprojekta galvenais varonis ir parasts latviešu puisis ar savām domām un uzskatiem, savu dzīvesstilu, pieļauju, ka ļoti daudzi dzīvo līdzīgi kā viņš, bet tajā pašā laikā ne visiem ir četras māsas un brālis, ne visiem ir gan suns, gan kaķis, un ne visi dzīvo šaurībā - gandrīz viens otram uz galvas. Iespējams daudzi nezina, kur vispār atrodas Dzegužkalns. Tāpēc tomēr ir stāsts par cilvēku, kam ir tāda dzīve, kāda tā ir - varbūt parasta, bet tajā pašā laikā - neparasta, par kuru man interesanti vārdos un fotogrāfijās pastāstīt.
Ja runājam par šo projektu nevis kā fotožurnālistiku, bet tieši sasaistam to ar fotogrāfiju kā tādu, tad vērts minēt Rolāna Barta teikto, ka "vēsturiski Fotogrāfija aizsākās kā mākslas, kas veltīta Personai: tās identitātei, tās pilsoniskajām īpašībām, visam tam, ko varētu saukt par to, kas attiecas uz ķermeni "pašu par sevi"".
Kā jau minēju, tad mans projekts ir realitātes atspoguļojums. Un realitāte bieži tiek interpretēta caur attēliem. Un "[..]fotoattēli ir vērtīgi, jo sniedz ziņas. Tie vēsta, kas pastāv[..]"(S.Sontāga). Man bija svarīgi izveidot fotostāstu par konkrētu cilvēku, atainot viņu tādu, kāds viņš patiesībā arī ir – neko nepieliekot vai neatņemot. Uzklausīt viņa stāstus par dzīvi, un uzbildēt cilvēku viņam būtiskās vietās. Piefiksēt teikto.
Protams, iespējams manas fotogrāfijas pašas par sevi ir reportāža - vienkārši viena cilvēka portretējumi, tādēļ, lai pastiprinātu realitāti, pievienoju tām tekstus - aprakstus saistībā ar Artūru. Tas šķita būtiski un šajā sērijā iederīgi. Pēc manām domām, apraksti vajadzīgi, lai vēl vairāk attēlotu Artūru.
Manuprāt, teksti reizēm ir svarīgi, īpaši žurnālistikā, jo, skatoties uz vienkārši fotogrāfijām, var rasties neskaidrības, pat neizpratne. Ļoti bieži teksts ir tas, kas var palīdzēt. Teksts var dot stingrāku ietvaru un loģiskumu fotogrāfijām. Tas var pamatot fotogrāfijas, sniegt dziļāku paskaidrojumu, konceptu. Tas labi sasaucas ar S.Sontāgu, kad viņa runā par preses fotogrāfiju - "[..]tai vienmēr tiek pievienots teksts. Attēls vairs nav tas, kas ilustrē vārdus, tagad vārdi runā par attēlu". Tajā pašā laikā ir jābūt mijiedarbībai starp attēlu un uzrakstīto, jo ne vien teksts var papildināt attēlu, bet, kā teicis Vilems Flussers, "attēli ilustrē tekstus padarot tos saprotamākus". Un sērijā par Ārčiju, teksts skaidro, dod kodolu un dziļumu fotogrāfijām.
Labprāt minētu arī Dž. Bergeru, kurš rakstījis, ka "fotogrāfija nav tikai attēls, kas interpretē reālo; fotogrāfija ir arī kā paraksts, kas kaut ko ļoti konkrēti attēlo kā īstu, tāpat kā pēdu nospiedumi". Kad cilvēks aplūko fotogrāfijas, viņš tomēr visbiežāk tajās redzamo pieņem kā patiesu. Viņš varbūt nav bijis klāt redzamajam, bet pieņem, ka fotogrāfijas autors nofotografēto ir redzējis pats savām acīm, ir bijis klāt, fiksējis. Burtisko nospiedis no esošā un pastāvošā.
Bet ir arī pretējais, piemēram, katrs cilvēks fotogrāfiju, kuru uzlūko, redz un uztver savādāk, tādējādi savā apziņā maina bijušo realitāti. Ja arī mēs paši esam bijuši fotogrāfijas autori un pēc kāda laika to vēlreiz aplūkojam, mēs redzamo situāciju, kas patiešām ir bijusi un uzņemšanas brīdī tas mums bijis kas svarīgs un patiess, cilvēks tik un tā to nespēs atcerēties līdz sīkākai detaļai precīzi – kaut kas būs izmainīts vai aizmirsts, tādēļ fotogrāfiju par absolūtu realitāti uzskatīt nevar, tikai par realitātes un notikušā "nospiedumu", jo arī fosīlijas nemēdz būt pilnībā perfektas. Fotogrāfija ir "skats no malas" uz lietām, ainavām, tās atsevišķiem objektiem.
Projekts par Artūru ir manis izveidotais fotostāsts, skats no malas, kur es esmu tikai starpnieks, kas fiksējis personu un viņa stāstu, viņa realitāti un pastāvēšanu. Esmu izveidojusi puiša realitātes nospiedumu.
Fotogrāfija tiešām ir kā "nospiedums" cilvēka eksistencei, pierādījums tam, ka ir dzīvots un daudz piedzīvots, kā liecība nākamām paaudzēm par laiku, telpu. Vēsture. Vēstures "nospiedums". Liecība, kurā svarīgs ir attēlotais. Kas, kur, kad. Artūrs. Pārdaugava. Iļģuciems. Rudens. Liecības nākotnei par Ārčiju. Viņš, kurš ir un būs bijis.
Fotoattēli apliecina, ka laiks un dzīve ir nepārtrauktā mainībā, plūsmā un procesā. "Mirkli nomaina nākamais mirklis. Tas, kas tikko notika, tagad jau ir pagātne. Fotogrāfijas liecina, laiks paliek arvien mazāk un atpakaļ nenāk, tieši tāpēc, ka no šiem mirkļiem ir izcirsts un iemūžināts mirklis," raksta S.Sontāga, "kurš ir pagājis un palicis kā nospiedums" fotogrāfijā, lai liecinātu par kādreizēju eksistenci. Ar savu fotostāstu es parādu Artūra eksistenci, dzīvi, realitāti.
Fotogrāfiju, manuprāt, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tai ir daudz dažādu veidu un izpausmju. Par to nevar teikt ne labu, ne sliktu, ja tā arī saka, tad tas ir subjektīvi, tās jau ir attiecības skatītājam ar fotogrāfiju. Vienam fotogrāfija ir māksla, otram ne. Kāds tiek uzrunāts emocionāli, kādam fotogrāfija tik tiešām ir tikai un vienīgi dokuments, liecība, atmiņas, ko ievietot albumā.
[1].Elmārs Rudzītis. Fotožurnālistika.
http://www.sakaru-pasaule.lv/main.php3?sub=view&RID=1003., pēdējo reizi skatīts 7.11.2012.
Līdz tikāmies otrreiz, pagāja divās nedēļas. Biju jau gandrīz atmetusi cerību, ka sanāks turpināt. Bet pēc kāda laika Artūrs pats pazvanīja, uzaicināja ciemos.
Nolēmu, ka vislabāk portretēšu puisi tā, lai viņš būtu gandrīz visas fotogrāfijās. Katra fotogrāfija būtu saistīta ar Artūra stāstīto par sevi, dzīvi, viņa domām, bērnības atmiņām. Šī iemesla dēļ nolēmu, ka sērija par Artūru būs no dažādām vietām. Pirmās iestrādes no pastaigas pa Iļģuciemu, puiša bērnības vietām – bērnudārzu, skolām, atpūtas vietām u.c. mīļām vietām, jau bija.
Lai sērija nebūtu vienveidīga, kā labs turpinājums šķita iekļūšana viņa dzīves telpā – mājās, kas izrādījās brīnišķīga vieta, mazliet pat šokējoša un pārsteidzoša, kas ļāva arī par Ārčiju uzzināt vairāk un vidi sasaistīt ar viņu pašu un stāstīto.
Tā kā Artūrs ikdienā strādā, un tā arī ir daļa no viņa dzīves, loģisks turpinājums, pēc manām domām, bija došanās viņam līdzi uz darbu Jūrmalā, kur puisis strādā celtniecībā. Protams, bija šaubas, vai tikšu ielaista "objektā". Bija jāprasa atļauja.
Tā sanāca 21 fotogrāfijas sērija par vienkāršu, bet interesantu puisi – Ārčiju, kas dzīvo Iļģuciemā, tepat kaimiņos. Fotogrāfijas tapušas 2012. gada oktobrī un novembra sākumā.
Sērija iedvesmas avoti ir latviešu fotogrāfi Iveta Vaivode, Arnis Balčus, Inta Ruka, Aija Bley, kā arī amerikāņu fotogrāfi Diāna Arbusa un Filips Toledano. Daži šo autoru darbi apskatāmi zemāk pie "iedvesmas avotiem". Zem fotogrāfu darbiem arī uzrakstīts, no kurām sērijām tie paņemti, lai iespaidotos.
Savu projektu gribētu tieši saistīt ar realitāti. Projekts ir stāsts par reālu, uz ielas sastaptu cilvēku, kas dalās ar savām atmiņām, dzīves notikumiem. Cilvēks dalās un rāda savu vidi, ieved savā privātajā telpā, ļauj ieskatīties darba aizkulisēs. Portretēts cilvēks viņa ikdienā.
Varbūt varētu šķist, ka portrets nav ielas fotogrāfija, bet portrets ir fotožurnālistika. Fotožurnālistika ir stāsts. Fotožurnālistikā pastāv arī portreta skaidrojums: "Portrets fotožurnālistikā ir cilvēks viņam raksturīgā vidē un situācijā. Portrets var būt gan viens, gan sērija no vienādiem vai dažādiem attēliem. Tā kā portrets nav ziņu fotogrāfija, fotogrāfs, balstoties uz vidi, cilvēka rakstura īpašībām, nodarbošanos un ņemot talkā izdomu, šo portretu izveido pats." [1] Savukārt Deivids Beits raksta, ka "dokumentālās fotogrāfijas galvenā motivācija ir informēt auditoriju par citu iedzīvotāju daļu, kuru dzīve un pieredze tiem var būt sveša".
Varētu teikt, ka fotoprojekta galvenais varonis ir parasts latviešu puisis ar savām domām un uzskatiem, savu dzīvesstilu, pieļauju, ka ļoti daudzi dzīvo līdzīgi kā viņš, bet tajā pašā laikā ne visiem ir četras māsas un brālis, ne visiem ir gan suns, gan kaķis, un ne visi dzīvo šaurībā - gandrīz viens otram uz galvas. Iespējams daudzi nezina, kur vispār atrodas Dzegužkalns. Tāpēc tomēr ir stāsts par cilvēku, kam ir tāda dzīve, kāda tā ir - varbūt parasta, bet tajā pašā laikā - neparasta, par kuru man interesanti vārdos un fotogrāfijās pastāstīt.
Ja runājam par šo projektu nevis kā fotožurnālistiku, bet tieši sasaistam to ar fotogrāfiju kā tādu, tad vērts minēt Rolāna Barta teikto, ka "vēsturiski Fotogrāfija aizsākās kā mākslas, kas veltīta Personai: tās identitātei, tās pilsoniskajām īpašībām, visam tam, ko varētu saukt par to, kas attiecas uz ķermeni "pašu par sevi"".
Kā jau minēju, tad mans projekts ir realitātes atspoguļojums. Un realitāte bieži tiek interpretēta caur attēliem. Un "[..]fotoattēli ir vērtīgi, jo sniedz ziņas. Tie vēsta, kas pastāv[..]"(S.Sontāga). Man bija svarīgi izveidot fotostāstu par konkrētu cilvēku, atainot viņu tādu, kāds viņš patiesībā arī ir – neko nepieliekot vai neatņemot. Uzklausīt viņa stāstus par dzīvi, un uzbildēt cilvēku viņam būtiskās vietās. Piefiksēt teikto.
Protams, iespējams manas fotogrāfijas pašas par sevi ir reportāža - vienkārši viena cilvēka portretējumi, tādēļ, lai pastiprinātu realitāti, pievienoju tām tekstus - aprakstus saistībā ar Artūru. Tas šķita būtiski un šajā sērijā iederīgi. Pēc manām domām, apraksti vajadzīgi, lai vēl vairāk attēlotu Artūru.
Manuprāt, teksti reizēm ir svarīgi, īpaši žurnālistikā, jo, skatoties uz vienkārši fotogrāfijām, var rasties neskaidrības, pat neizpratne. Ļoti bieži teksts ir tas, kas var palīdzēt. Teksts var dot stingrāku ietvaru un loģiskumu fotogrāfijām. Tas var pamatot fotogrāfijas, sniegt dziļāku paskaidrojumu, konceptu. Tas labi sasaucas ar S.Sontāgu, kad viņa runā par preses fotogrāfiju - "[..]tai vienmēr tiek pievienots teksts. Attēls vairs nav tas, kas ilustrē vārdus, tagad vārdi runā par attēlu". Tajā pašā laikā ir jābūt mijiedarbībai starp attēlu un uzrakstīto, jo ne vien teksts var papildināt attēlu, bet, kā teicis Vilems Flussers, "attēli ilustrē tekstus padarot tos saprotamākus". Un sērijā par Ārčiju, teksts skaidro, dod kodolu un dziļumu fotogrāfijām.
Labprāt minētu arī Dž. Bergeru, kurš rakstījis, ka "fotogrāfija nav tikai attēls, kas interpretē reālo; fotogrāfija ir arī kā paraksts, kas kaut ko ļoti konkrēti attēlo kā īstu, tāpat kā pēdu nospiedumi". Kad cilvēks aplūko fotogrāfijas, viņš tomēr visbiežāk tajās redzamo pieņem kā patiesu. Viņš varbūt nav bijis klāt redzamajam, bet pieņem, ka fotogrāfijas autors nofotografēto ir redzējis pats savām acīm, ir bijis klāt, fiksējis. Burtisko nospiedis no esošā un pastāvošā.
Bet ir arī pretējais, piemēram, katrs cilvēks fotogrāfiju, kuru uzlūko, redz un uztver savādāk, tādējādi savā apziņā maina bijušo realitāti. Ja arī mēs paši esam bijuši fotogrāfijas autori un pēc kāda laika to vēlreiz aplūkojam, mēs redzamo situāciju, kas patiešām ir bijusi un uzņemšanas brīdī tas mums bijis kas svarīgs un patiess, cilvēks tik un tā to nespēs atcerēties līdz sīkākai detaļai precīzi – kaut kas būs izmainīts vai aizmirsts, tādēļ fotogrāfiju par absolūtu realitāti uzskatīt nevar, tikai par realitātes un notikušā "nospiedumu", jo arī fosīlijas nemēdz būt pilnībā perfektas. Fotogrāfija ir "skats no malas" uz lietām, ainavām, tās atsevišķiem objektiem.
Projekts par Artūru ir manis izveidotais fotostāsts, skats no malas, kur es esmu tikai starpnieks, kas fiksējis personu un viņa stāstu, viņa realitāti un pastāvēšanu. Esmu izveidojusi puiša realitātes nospiedumu.
Fotogrāfija tiešām ir kā "nospiedums" cilvēka eksistencei, pierādījums tam, ka ir dzīvots un daudz piedzīvots, kā liecība nākamām paaudzēm par laiku, telpu. Vēsture. Vēstures "nospiedums". Liecība, kurā svarīgs ir attēlotais. Kas, kur, kad. Artūrs. Pārdaugava. Iļģuciems. Rudens. Liecības nākotnei par Ārčiju. Viņš, kurš ir un būs bijis.
Fotoattēli apliecina, ka laiks un dzīve ir nepārtrauktā mainībā, plūsmā un procesā. "Mirkli nomaina nākamais mirklis. Tas, kas tikko notika, tagad jau ir pagātne. Fotogrāfijas liecina, laiks paliek arvien mazāk un atpakaļ nenāk, tieši tāpēc, ka no šiem mirkļiem ir izcirsts un iemūžināts mirklis," raksta S.Sontāga, "kurš ir pagājis un palicis kā nospiedums" fotogrāfijā, lai liecinātu par kādreizēju eksistenci. Ar savu fotostāstu es parādu Artūra eksistenci, dzīvi, realitāti.
Fotogrāfiju, manuprāt, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tai ir daudz dažādu veidu un izpausmju. Par to nevar teikt ne labu, ne sliktu, ja tā arī saka, tad tas ir subjektīvi, tās jau ir attiecības skatītājam ar fotogrāfiju. Vienam fotogrāfija ir māksla, otram ne. Kāds tiek uzrunāts emocionāli, kādam fotogrāfija tik tiešām ir tikai un vienīgi dokuments, liecība, atmiņas, ko ievietot albumā.
[1].Elmārs Rudzītis. Fotožurnālistika.
http://www.sakaru-pasaule.lv/main.php3?sub=view&RID=1003., pēdējo reizi skatīts 7.11.2012.
4. Noslēguma darbs. Stāsts par Artūru.
Artūrs jeb Ārčijs, kā viņu sauc draugi, visu dzīvi dzīvojis Rīgā – Iļģuciemā. Puisim ir 27 gadi. Puisis dzīvo man gandrīz kaimiņos. Ieraugot puisi uz ielas, nolēmu uzrunāt. Ārčijs ir atklāts, smaidīgs,uzreiz gatavs bildēties. Tā kā bija saulaina diena, nolēmām pastaigāt pa rajonu. Artūrs veda pa savas bērnības takām un stāstīja par saviem piedzīvojumiem, blēņām. Aizveda līdz bērnudārzam, kas atrodas aiz viņa mājas, aizveda līdz Iļģuciema vidusskolai, kur mācījies pēc tam. Turpat netālu atrodas arī Pārdaugavas profesionālā vidusskola, kur Artūrs savulaik ieguvis galdnieka profesiju. Principā var teikt - caur un caur iļģuciemietis. Arī puiša vecmamma dzīvoja viņam kaimiņos.
Tagad Ārčijs nesen pārradies no Anglijas, kur kādu laiku strādāja. Pagaidām puisis dzīvo ar vecākiem, divām jaunākām māsām un brāli. Abas vecākās māsas sen jau kā prom. Arī Artūrs plāno uzsākt savu dzīvi atsevišķi, prom no vecākiem.
(Zem katras fotogrāfijas ir neliels apraksts.)
Tagad Ārčijs nesen pārradies no Anglijas, kur kādu laiku strādāja. Pagaidām puisis dzīvo ar vecākiem, divām jaunākām māsām un brāli. Abas vecākās māsas sen jau kā prom. Arī Artūrs plāno uzsākt savu dzīvi atsevišķi, prom no vecākiem.
(Zem katras fotogrāfijas ir neliels apraksts.)