Kā jau minēju iepriekš, pagājušā nedēļā bērni atpūtās no skolas. Arī šī nedēļa ir brīvdienas, arī izglītotājiem un man. Pagājušajā nedēļā mājās biju tikai es un viestētis, jo Natālija bija devusies uz Angliju, savukārt Belina, Albans, Nikola un Andrē bija aizbraukuši uz Nikolas dzimto reģionu - Normandiju pie māsas. Šajā pirmdienā, 27. oktobrī visi atgriezās mājās. Albans uzreiz piesēdās pie klavierēm. Tā kā bērniem ir brīvdienas, arī Ēriks un Natālija darbā paņēmuši brīvu. Jau nākamajā dienā Belinai bija dejošana, bet Natālija devās uz airēšanas treniņu Garonas upes kanālā - maķenīt ārpus Marmandes. Viņa labprāt paņēma mani līdzi, lai es varētu pastaigāties gar kanālu un izbaudīt Marmandes rudeni.
0 Comments
Pagājušā nedēļā bērniem bija brīvdienas, bet maniem kolēģiem un man tā bija darba nedēļa - nometne..
Mums bija plāns katrai dienai, ko darīt kopā ar bērniem un jauniešiem. Mums bija jauka diena Mazieres dīķa Nacionālajā Dabas rezervātā, kur sapratu, ka šeit ir ļoti daudz putniņu, kas sastopami arī Latvijā. Varēju izstāstīt, ka baltā cielava ir mūsu nacionālais putns. :) Tad mēs apmeklējām suņu un kaķu patversmi "La S.P.A. du 47". (Man darba plānā bija ierakstīts vienkārši SPA un libāniešu meitene Soha no galvenās organizācijas, kas ir daļēji par mani atbildīga, prasīja, vai mēs tiešām braucam uz spa? Un noteica - laimīgie, domādama, ka izglītotāji es un bērni relaksēsimies.) Aizbraucām arī Bordo. Kaut arī pavadījām tur visu dienu, vienīgais, ko redzēju, bija liels Ikea veikals, jo vajadzēja šo to nopirkt bērnu mājai un bērniem (turklāt pat veikalā neko daudz neredzēju, jo visu laiku bija jāpieskata, lai bērni nepazūd un neaizklīst), jaukā promenāde gar Garonas upi, skeitparks, kas arī atrodas blakus promenādei un, protams, par prieku bērniem - karuseļus. Karuseļos valdīja traks troksnis un arī tur bija nepārtraukti jāuzmana bērni. Man bija sagatavots viss, lai kopā ar bērniem un jauniešiem ceturtdien pa dienu izmēģinātu fotoorientēšanos, bet diemžēl nesanāca, jo nedēļa nebija īsti laba bērniem. Un viens no izglītotājiem Didjē man teica, ka šobrīd kopumā nav labs laiks - es esot atbraukusi diezgan sliktā brīdī...taču ceturtdienas vakarā aizbraucām uz netālu esošu pilsētiņu, uz baznīcu, kur notika jauniešu koncerts. Viņi spēlēja dažādus instrumentus - klasisko mūziku radošā un mūsdienīgā izpildījumā, arī populāro mūziku. Last week was a holiday for children, but there was a work week for educators with whom I work and me - camp week. We had a plan what to do together with children and youngsters for each day. We had a nice day in National Nature Reserve of the pond of Maziere, then we visited the shelter of the dogs and the cats „La S.P.A. du 47”. We went also to Bordeaux, where we had a picnic. In Bordeaux is a big Ikea shop. We went also there to get some things for our children’s house. The day was sunny and warm, so we had a walk near river Garonne. There is a beautiful promenade and also big skate park for youngsters. And of course – lucky for the kids – we went to the carrousels. I had a plan to do some photo orientation in Marmande, but that week wasn’t very good for some youngsters and educators told me to do it some other time and also when the youngsters will feel safer with me and when they will have greater trust in me. Vakar noslēdzās mana darba nedēļa ar pasākumu klubā Espace de nuit TNT, kur tika rīkota vīna degustācija, kā arī norisinājās elektroniskās mūzikas ballīte. Sanāca tkt uz šo pasākumu, jo to rīkoja viestētis.
Šoreiz tika degustēti dienvidu reģionu vīni: Gerard Bertrand. Protams, ar dažāda veida uzkodām. Cilvēku uz degustāciju bija diezgan daudz...un, tā kā pilsēta neliela- gandrīz visi viens otru pazīst - sabučojās, čaloja, pīpēja, dzēra un ēda. Uz pasākumu bija atbraukusi arī Ērika māsa ar draudzeni. Palīdzēja ballītē. Sanāca nedaudz ar viņām parunāt, vismaz nebija garlaicīgi un kaut cik varēja iejusties bohēmiskajā gaisotnē. Pēc tam atnāca arī Sandrīne ar Elianu. Varētu pat teikt, ka Sandrīne ņēma mani savā aizgādniecībā - iepazīstināja ar saviem draugiem. Cik nu manas valodas spējas atļāva - parunājām. Beigās vēl apmainījāmies telefona numuriem, jo viņai ienāca prātā ideja, tā kā es viņai jautāju par vīniem un kā saprast, ka vīns ir labs, ka es, tad, kad man ir brīvāks laiks, varētu viņai pamācīt kaut ko par fotogrāfiju un fotogrāfēšanu, savukārt viņa man - par vīniem... Jānīt, Lindiņ, Anetīt! Kad atbrauksiet ciemos - plānojās ne vien viesošanās šeit pie ģimenes, bet Sandrīne ar Elanu teica, ka tad pilnīgi noteikti jūs varētu braukt arī pie viņiem viesos uz vīna kalnu. :) Par elektonisko mūziku un pasākumu neko daudz neteikšu - interesanti, ka ģērbtuvē bija jānodod somas un jakas, citādi nelaida iekšā. Turklāt šodien es Ērikam izteicos, ka ievēroju, ka klubs tiešām ir dārgs - dzērieni un kokteiļi maksā pat vairākus desmitus eiro. Viņus gan pasniedz spainīšos vai mērtraukos un klāt dod glāzi. Bet Ēriks man paskaidroja, ka klubi Francijā esot dārgi un vakar - tas vēl esot bijis lēti. Parasti TNT esot pat krietni lielākas cenas. Par elektronisko mūziku tiešām neesmu sajūsmā un vakardienas muzikālā daļa īpaši neuzrunāja. Troksnis bija graujošs, bet lāzergaismas bija interesantas. Bet tad, kad esi ilgstoši pavadījis laiku tādā gaisotnē, es jau Ērikam un Sandrīnei teicu, beigās tā mūzika kļūst jau hipnotiska. Bet salīdzinoši laicīgi un veiksmīgi tiku mājās, Mani atveda Sandrīne ar Elanu. Ap vieniem. Ap četriem pārradās Ēriks ar māsu un viņas draudzeni. Taču pagājušā nakts neizpalika bez piedzīvojumiem...ap tiem četriem biju jau paspējusi drusciņ iemigt, kad manā istabā iebrāzās trīs cilvēki, kas skaļi ķiķināja, sāka man virs galvas spīdināt telefona gaismu un prasīt: kas te guļ, kas te ir, kas Tu esi...te jau aizņemts... Paspēju tik pateikt, ka es te dzīvoju un esmu brīvprātīgā. Un jaunieši smiedamies nokāpa pirmajā stāvā. Pieredze šokējoši interesanta. :) No rīta/pa dienu šodien izstāstīju Ērika māsai, kas gulēja blakus istabā - viņa teica, ka kaut esot dzirdējusi. Ēriks tik noteica, ka tie laikam bija tie un tie...un nebrīnies, šajā mājā mēdz notikt dīvainas lietas! Patiešām. Ap četriem jaunieši piecēlās. Gulēja kādā istabā pirmajā stāvā un drīz pēc tam devās prom - lika nodot bučas Ērikam. Ja man līdz šim šķita, ka Ēriks ir mierīgs un, kā viņš pats saka, daudz nerunā, tad īstenībā - tā nemaz nav: ballīšu un saviesīgu sarunu dvēsele. Vismaz vakar tāda sajūta radās. Turklāt pats viņš šodien piecēlās ap diviem, pavadīja māsu un atkal devās gulēt. Ap sešiem vakarā atkal piecēlās. Vakariņojām ķīniešu ēstuvē, kur it atvērta tipa bufete, kur ņem ko un cik daudz gribi. Nobaudīju varžu kājiņas ķīniešu gaumē. Garšoja pēc zivs. 12. oktobrī notika ne vien sacensības airēšanā, bet viestētis paņēma mani līdzi pie saviem draugiem, pie kuriem notika vīna degustācija, kā arī apciemojām citus draugus. Pie reizes tiku pavadāta apkārt - tika parādītas šādas tādas vietiņas. Man tika parādīts kanāls, kas tek tieši blakus Garonas upei, skatu promenāde, no kuras var pārredzēt gan upi, gan kanālu, gan apkārt esošās pilsētiņas,
Tātad, todien aizbraucām ciemos uz vīna dārzu, kur notika vīnu degustācijas, pie vīna dārza saimniekiem - Eliana un Sandrīnes, kur atkal dzērām vīnu. Māja viņiem atrodas tieši blakus vīna kalnam. Sanāca nogaršot arī bumbieru sidru, kas bija ļoti baudāms - svaigi saldeni skābens, Tur bija vēl citi cilvēki, kuriem diemžēl neatceros vārdus un viens no šiem viesiem, kas saulītē zvilnēja un aizmiga šūpuļtīklā man bija slepeni jāuzbildē. Tad ieraudzīju arī to, kādas ir vīna dārza īpašniekiem rokas...tas no vīnogu vākšanas, Rokas paliek tīras, aptuveni, tikai pēc mēneša. Vakar satiku Sandrīni un Elianu - jā, rokas aizvien ir tumšas, Marmandē, pirmās nedēļas noslēgums bija saulaini vējains. Jau minēju, ka ģimenē, ja nemaldos, Albans un Natālija nodarbojas ar airēšanu. 12. oktobrī Ēriks mani uzaicināja braukt līdzi uz netālu esošo ezeru: Lac de Beaupuy, kur todien norisinājās airēšanas pasākums - sacensības. Diena bija ļoti silta, bet patiešām vējaina.
Pirmkārt, dzēru savu pirmo alu šeit Francijā. Jāsaka, kā ir - nekas īpašs. Latvijā alus ir daudz, daudz, daudz labāks un daudz, daudz, daudz garšīgāks. Un kā nu bez ēšanas. Šoreiz tas bija vienkāršs sendvičs ar interesantu desu un mērci. Jā, jā, jā - arī deserts - kūkas gabaliņš. Šeit ar cilvēkiem sanāca parunāt abās valodās: franču un angļu. Ar vienu sievieti apspriedām valodas. Noskaidroju, ka Francijā, vismaz Marmandē, skolā mācās angļu valodu, tad var izvēlēties starp spāņu un vācu valodu, un vēl papildus var apgūt itāļu valodu, taču - lai vai kā: labi un ļoti labi francūži runā tikai franču valodā, neraugoties uz to, ka angļu valodā noteikti ir jākārto eksāmens...bet lieta tāda, ka paši skolotāji īpaši labi nepārvalda angļu valodu, tāpēc nav ko brīnīties, ka gandrīz neviens nerunā angliski. Turklāt, šodien Egijas viesmamma Kerola man stāstīja, ka viņiem vienkārši nav vajadzības vai viņi drīzāk neizjūt vajadzību lietot citas valodas. Daudzi cilvēki šeit runā spāņu mēlē, bet tas saistīts ar to, ka ļoti tuvu atrodas Spānijas robeža. Otrkārt, ezers nav liels, tādēļ Natālija man ieteica tam apiet apkārt. Ņēmu ieteikumu vērā un devos pastaigā. Aptuveni pusstundas laikā, varbūt bišķiņ vairāk, bet biju atgriezusies sākumpunktā. Ļoti jauka vieta, kur ikdienā skriet un laba vieta makšķerētmīlētājiem. Pa kādam skrējējam jau bija, tāpat arī entuziastiski makšķernieki. Protams, bez parastajām meža pīlēm neiztikt nekur. Tās laikam ir visur, taču bija vietiņa, kur virs ūdens stāvēja paresnāks koka stumbrs/zars, uz kura, gavu grozīdams, tupēja bruņurupucis. Diemžēl neizdevās uzbildēt, jo, manot mani tuvojamies, tas nozuda ūdens dzelmē. Tāpat šur un tur, starp zemē esošajām rudens lapām čaukstinādamas, aizskrēja ķirzaciņas. Šodien uznākusi vēlme tā vairāk uzrakstīt, pastāstīt un atstāstīt...sanāk gan tā haotiski un nepavisam ne hronoloģiski, bet neņemiet ļaunā.
Atstāsts par manu pirmo nedēļu Francijas dienvidrietumos vēl nav beidzies. Pirmās nedēļas pirmajā piektdienā - 10.10.2014. ne vien notika mana pirmā franču valodas nodarbība lasīšanā ar pildspalvu zobos labākai artikulācijai, bet tā diena kopumā man bija brīvāka. Šī iemesla dēļ biju ārtāk mājās. Tovakar ģimene bija uzaicināta uz vīnu degustāciju netālu esošajā pilsētiņā Kukomontā (Cocumont), kur viņu labiem draugiem pieder vīna kalns: http://www.eliandaros.fr/. Ēriks jau bija aizbraucis ātrāk, savukārt es braucu kopā ar Natāliju un bērniem. Pa ceļam vēl iebraucām pie citiem ģimenes draugiem, kuriem ir trīs meitas (divas no tām dvīnes un labas Belinas draudzenes, kas pirmajā nedēļā viesojās arī mūsu mājā divas dienas), kaķis un suns. Hehehe: tur gandrīz aizmirsu savu somu - cik raksturīgi man. :) Kad devāmies ceļā, bija jau tumsa. Jau tad braucot, Natālija man stāstīja un rādīja, kur strādā, bet pa melnu nakti grūti bija kaut ko saprast...Arī pašu vīna kalnu lagā neredzēju. Pēc sajūtām tik varēja noprast, ka, protams, vīna kalns ar vīnogulājiem paugurainā vietā. Jā, arī Marmandei ir savi vīni! Kad ieradāmies, tur jau bija ļoti daudz cilvēku un, kā varēja noprast, tad lielāko daļu no viņiem Natālija un Ēriks pazīst. Un, protams, kā nu bez iepazīstināšanas. Tovakar ļoti daudz reizes pateicu, ka mani sauc Madara un esmu brīvprātīgā Marmandē, ka strādāju ar bērniem un dzīvoju pie Natālijas un Ērika. Un Latvija atrodas starp Igauniju un Lietuvu. Kā tad notika vīna degustācija...telpā, kur bija milzīgas tvertnes, stāvēja garš galds pilns ar dažādām uzkodām. Vīni lielākas un mazākās pudelēs, arī šampanietis. Vīni sarkani, balti un rozā. Dažādi. Man tika piešķirta glāze, uz kuras kājiņas tika uzrakstīts mans vārds. Uz visām glāzēm bija vārdi, lai varētu atšķirt, kura glāze pieder kuram. īstenībā - laba sistēma. Pagaršoju dažus no vīniem. Secinājums: man labāk pie sirds gāja baltie vīni. Es teiktu, ka īsts bohēmas vakars industriāli bohēmiskā, sarunu pārpildītā vidē, kur pie sienām karājās daudziem nezināma autora gleznas un kur bērni un jaunieši nolien tālākajā stūrī un dzīvojas savā vaļā, kamēr vecāki un citi pieaugušie vada saviesīgas sarunas, dzer un ēd, bauda dzīvo mūziku. Muzicēja Ērika grupa. Kad mūzika paskanējusi, vīns mazliet padzerts, drusku uzkosts un parunāts, visi sēdās pie diviem citiem galdiem, lai turpinātu garšot citus vīnus un ēstu kārtīgas vakariņas. Tiek baudīts kuskuss. Var izvēlēties starp sautēti ceptu vistu, jēru un, ja atmiņa neviļ, liellopu. Kā jau visās ēdienreizēs - neizpaliek arī salāti un siers. Tovakar notika dažāda veida kazas sieru degustācija - svaigs, mīksts, pūdēts...tiešām garšīgi. Un noslēgumā - deserts. Mājās atgriezāmies ap vieniem, savukārt Natālija Ērikam aizbrauca pakaļ ap sešiem rītā. P.S. Atvainojos ļoti par bilžu kvalitāti! Iepriekšējā ierakstā minēju, ka rīt Marmandē man sāksies tikai otrā nedēļa.
Kāpēc tikai otrā nedēļa? Šonedēļ no pirmdienas līdz piektdienai biju brīvprātīgo seminārā citā pilsētā un pat citā reģionā - netālu pie pilsētas Angulemas - Le Chambon - īstos laukos, kur telefonam nebija zona un internets pieejams tikai vienā vietā. Zirgi, govis, pļavas, mežs. Biju brīvdabas sporta, dabas un atpūtas centrā. Tas bija seminārs daļai no Francijā esošajiem brīvprātīgajiem. Bijām 35 brīvprātīgie no dažādām valstīm, kas Francijā atrodas dažādās pilsētās. Bija vairāki jaunieši no Itālijas, Spānijas, Vācijas, Slovākijas, Tunisijas, Grieķijas, Polijas u.c. valstīm. Varēja dzirdēt ļoti dažādas valodas. Semināra pamatvaloda bija franču valoda, protams, bet viss tika tulkots arī angļu valodā. Jāsaka gan, ka lielākā daļa jauniešu runāja ārkārtīgi labi franciski. Bet es vēl izjūtu iekšēju baili un mulsumu runāt franciski, Taču mūsu izglītotāji runāja diezgan lēnā franču valodā, tādēļ bija samērā viegli saprast viņu teikto. Meklējām savu motivāciju tam, kādēļ esam Francijā un brīvprātīgo darbā, ko vēlamies dot un ko iegūt. Un ar kādām iespējamajām grūtībām mēs varētu saskarties EBD laikā un kā tās risināt. Centāmies izprast, kas tad ir Eiropas brīvprātīgo darbs, ko nozīmē būt brīvprātīgajam. Centāmies iepazīt arī citas kultūras interaktīvos veidos, kā arī neizpalika individuālās sarunas ar ar mūsu semināra vadītājiem Žoao, Safiju un Džūliju, kuri bija fantastiski. Tāpat mūs iepriecināja ar dažādiem veidiem, kā varam ietaupīt naudiņu ceļojot un iepērkoties šeit Francijā. Liels paldies viņiem! Tur arī ne tikai mācījāmies, bet arī mūs kārtīgi baroja trīs reizes dienā vienā un tajā pašā laikā, arī vairāki ēdieni un katru dienu kas cits. Vakariņās katru reizi bija neliela sarkanā vīna krūka uz galdiņu. Vienu dienu devāmies arī pārgājienā, apskatīt apkārtni. Apvidus diezgan kalnains. Izgājām 14.00, atgriezāmies 16.30. Sanāca iet arī cauri mežam, kur sajūtas tiešām bija kā Latvijā. Daudzviet varēja lasīt lazdu riekstus. Katrā ziņā valdīja arī liela jautrība. Satiktie un iepazītie brīvprātīgie tiešām ir interesantas personības. Katram piemīt kaut kas savs un īpašs. http://www.lechambon.org/ In my previous post I wrote that tomorrow will start my second week in Marmande? Why only the second? This week from Monday to Friday me and my friend Egija went to the volunteer workshop to another place, even in other region of France - not far from Anguleme - Le Chambon - in the real countryside, where phone service wasn't working and it was possible to use internet only in one place. Horses, cows, meadows, forest. I was in the opened-air sport, nature and relaxation centre. It was a workshop for some of the volunteers, who are working in different places here in France, There was 35 volunteers fro different countries, There was young people from Italy, Spain, Germany, Slovakia, Tunisie, Greece, Poland and other countries. It was possible to hear many languages. The main language of the workshop, of course, was french, but everything was translated in English. Truth to be told, almost every volunteer was speaking very well in french. But me, I still feel a little fear and dismay to speak in french. But our educators spoke quite slow and it was easy to understand, what they were saying. On this seminar we searched our motivation, why we are in France and in voluntary work, what we want to give and what to receive. What are to possible difficulties what we might face during our EVS and how we could resolve them. We tried to understand what exactly is EVS and what does it mean to be a volunteer. We also tried to know other cultures in interactive ways, and of course there was also individual talks with our educators who were amazing! They also gave us good and useful tips how to save money here in France while travelling and shopping. Thank you very much to educators! We didn't just study there, but also we ate there very well three times a day and the same time. There were several meals and every day something else. At supper there was always a red wine on the tables. One day we also went on a hike, to see surroundings. That place was quite hilly. We start at 2 p.m and returned at 4.30 p.m. We went also through the forest. There really was a feeling like in Latvia. In some places it was possible to collect hazelnuts. In any case, there was a lot of fun. The volunteers I met and knew really are nice and interesting personalities. Each and everyone of them has something special. Nu jau būs divas nedēļas kopš esmu Francijā, rīt sāksies mana otrā nedēļa Marmandē.
Mana un Egijas ierašanās Francijā – jāsaka, kā ir – „smaga”. Nokļūstot Bordeaux tikām pie bezmaksas biļetēm, kuras mums iedeva kāds laipns vīrietis, jo viņam īsti vairs nebija nepieciešamība pēc tā, un pateica, kurš autobuss mums der, lai tiktu uz staciju. Bet vilcienu stacija Bordeaux laikam nozīmē arī – tramvaju galapunktu. Tā nu Bordeaux vilcienu stacijas vietā dabūjām tramvajus, jo iekāpām ne tajā autobusā. Pēcāk pa lietu un ar smagajām somām vēl braucām ar trīs tramvajiem, lai beidzot nokļūtu īstajā vietā. „Paldies liels puisim”, kas dzīvo Bordeaux un kurš četrus gadus dzīvojis Kanādā, kur iemācījies daudz maz angļu valodu – līdz ar to viņš laipni parādīja gan pieturas, kurās jākāpj ārā, gan tramvaja līnijas, kuras jāizmanto. Ar visu maršruta maiņu tomēr veiksmīgi nokļuvām vilcienu stacijā, kur ar ērtu ātrvilcienu un kopumā tikai ar vienas stundas nokavēšanos nokļuvām Marmandē – mūsu jaunajā dzīves telpā un vietā, kur pavadīsim 10 mēnešus. Gan Egiju, gan mani sagaidīja. Viņai pretī bija viesmamma Kerola, pie kuras viņa jau dzīvoja maijā vienu mēnesi, savukārt mani sagaidīja viestētis – Ēriks. Tā kā vēl nebija pat pusastoņi vakarā, es tiku aizvesta mājās nolikt mantas un gandrīz jau uzreiz bija jāsēžas pie vakariņu galda. Marmande ir jauka neliela pilsētiņa Francijas dienvidrietumos, netālo no Bordo (80 km, 40 min ar vilcienu), Lote t Garonne reģionā. Cauri Marmandei plūst upe Garona, kas sākas Spānijā un iet caur Tulūzu (160 km no Marmandes), Aženu (Agen), Marmandi, Bordo un ietek Biskajas līcī Atlantijas okeānā. Marmande tiešām ir jauka pilsēta, kas atklāta 1195. gadā un, ja avoti nemelo, tad to izdarījis Ričards Lauvassirds. Mājas tiešām ir nelielas un izskatās senas, turklāt ielas ir šauras un mazas. Pilsētiņa ir viegli izstaigājama ar kājām. Bet, jāsaka, ka arī apkārtējās mazās pilsētiņas ir senas. Marmande ir slavena ar saviem tomātiem un zemenēm, kā arī dažādiem mūzikas pasākumiem. Egija teica, ka viņi ēdot zemenes ar cukuru un baziliku. Esot garšīgi. Ja pareizi sapratu no sava viesvectētiņa Andrē, tad zemenes tiek stādītas novembrī un novāktas februārī, tā kā par to, kā garšo zemenes ar cukuru un baziliku varēšu pastāstīt vēlāk. Šobrīd dzīvoju viesģimenē Marmandes nomalē, privātmāju rajonā, dienvidnieciska paskata garenā divstāvu mājā. Šobrīd mana ģimene ir viesmamma Natālija, viestētis Ēriks, viesmāsa Belina un viesbrālis Albans. Natālija visu dzīvi ir dzīvojusi Marmandē, bet Ēriks nāk no Beržerakas, kas nav tālu no Marmandes. Tieši blakus mājā dzīvo arī Natālijas vecāki – Andrē un Nikola. Andrē arī ir dzimis un audzis Marmandē, savukārt Nikolas dzimtā puse ir Normandija. Nikolas un Andrē nodarbošanās bija augļu un dārzeņu pārdošana. Šajā Francijas pusē tas ir ļoti izdevīgi, jo zeme ir auglīga un var audzēt dažādas kultūras. Natālija ir skolotāja/audzinātāja pilsētiņā Kukumontā, ja nemaldos. Tas arī ir netālu no Marmandes. Viņa strādā ar maziem bērniem. Ēriks ir viens no Marmandes roka festivāla „Garorock” organizētājiem, kā arī strādā ar pieaugušiem cilvēkiem, kam ir sociālas problēmas. Viņš arī spēlē grupā taustiņinstrumentu un trombonu. Mīļākais mūzikas stils – džezs. Natālija ir sākusi dejot baletu un kādreiz ir spēlējusi saksofonu. Viņa un Albans nodarbojas arī ar airēšanu. Albans spēlē klavieres. Belina dejo modernās un klasiskās dejas, nodarbojas ar meiteņu regbiju, kā arī spēlē trompeti un akordeonu. Noteikti nemirstu badā! J Pusdienas un vakariņas parasti ir vienā un tajā pašā laikā. Francijā pusdienlaiks sākas no 12.00 un turpinās līdz 14.00, savukārt vakariņas es parasti ēdu pie ģimenes 20.00. Protams, jau pirmajā vakarā sapratu, ka šeit cilvēki mīl ēst, un mana ģimene to nenoliedz. Vakariņas parasti ir stundu līdz pusotru garas un sastāv no vairākiem ēdieniem. Pirmajā vakarā ēdu no pašu audzētajiem tomātiem biezzupu, tad bija arī jēls lasis ar zaļumiem un sīpoliem – manuprāt, atgādināja tartaru, kas bija jāpārlej ar drusciņu paštaisīta sarkanā vīna etiķa. Tad Ēriks iedeva pagaršot pīles gabaliņus, kas bija tikai apcepti – iekšpuse bija sarkana. Tad bieži vien neatņemama vakariņu vai pusdienu sastāvdaļa ir vienkāršas nelielas un nesagrieztas salātlapas, kas apslacītas ar vīna etiķi un siers. Vienmēr uz galda stāv arī maize – bagetes tipa, ko katrs lauž pa gabalam nost. Šeit ļoti populāri ir ēst arī pīli – krūtiņu, kājiņas, ciskiņas, šķiņķīti. Un, protams, pīles aknu pastēti, kas ir tiešām fantastiski garšīga! Sanācis šeit arī ēst dažādas citas gaļas – vistu, jēru, liellopu. Vakar nogaršoju arī kreses salātu biezzupu, kā arī te tiek ēsti dažādi sāļie sacepumi/ pīrāgi – kiši, kas ir mīklā iecepta ola ar šķiņķi vai citām sastāvdaļām. Piemēram, pie Egijas viesmammas Kerolas ēdu ar garnelēm. Protams, jūras veltes te arī ēd, piemēram, mīdijas. Un šeit man laikam nekas cits neatliks, kā iemācīties ēst sīpolus!!! :) Tāpat – jūs domājat, ka visu laiku tiek dzerts vīns? Nekā. Šeit visam nāk klāt ūdens. Arī restorānos un citās ēstuves visam pa velti tiek dots klāt ūdens. Jāsaka gan, ka pie vīna šajās pirmajās nedēļās esmu tikusi. 7. oktobrī bija viesmammas dzimšanas diena un vakarā, kad pārnācu no darba, man iedeva pagaršot balto deserta vīnu (es gan teiktu dzelteno), kas bija ārkārtīgi salds. Kā ar laikapstākļiem? Apskaužami. Kad ierados Bordo, gauži lija lietus. Arī Marmandē pirmajā nedēļā bija vairākas dienas, īpaši rīti, kad bija apmācies un lija lietus, bet dienas laikā noskaidrojās un spīdēja saulīte. Bija pat dienas, kad šeit termometra stabiņš uzkāpa līdz 28 - 29 grādiem. Arī vakar un šodien ir aptuveni 28 grādi un saulīte karsē. Šodien pat pasauļoju degunu. Šobrīd sēžu terasē. Ēnā, bet tik un tā jūtu diezgan izteiktu karstumiņu. Kaut šeit arī ir sācies rudens un lapas jau dzeltē, jāsaka, ka uz savas ādas vairāk jūtu vasaru, turklāt putniņi aktīvi skraidelē un lidinās pa dārzu un priecē ar dziesmām. Kaut arī pagaidām ar franču valodu - gan runāšanu, gan saprašanu iet grūti, man tiešām klājas labi. Ikviens, ko līdz šim esmu satikusi un iepazinusi, ir jauki, atvērti, atklāti, pozitīvi un izstaro dabīgumu. Te tiešām valda miers, neviens nekur neskrien. Tikšu šeit izlutināta un nobarota! :) Bisous, Madara |
MADARA EGLITEMans lielais piedzīvojums un pirmā pieredze Francijā - Eiropas Brīvprātīgo darbs Marmandē 10 mēnešu garumā. CategoriesArchives
October 2015
|