Merci beaucoup, Didier!
Kādu nedēļu pirms skolēnu brīvdienām mans kolēģis Didjē aizveda mani uz dažām pilsētas vietām, kas skaitās Vecā Marmande. Klusi, mierīgi pilsētas nostūri. Un gluži vai blakus manai dzīvesvietai...
Merci beaucoup, Didier!
0 Comments
Februāra pirmajās nedēļās Marmandē tiešām uzsniga sniegs. Bija precīzi divas dienas, kurās sniga...nenoliedzami bija auksti, bet SNIEGS BIJA VIENA LIELA PARODIJA. Un man tika jautāts, vai esmu gatava sniegam, vai raketes, ko pie kājām likt, esmu sagatavojusi...
Sveiciens nu jau 2015. gadā! Vēlu Laimīgu Jauno Gadu!
Šodien mierīgi pelēka, vēsa un salnaina diena pa māju. Liliāna darbā. Vecgada vakars - Svētais Silvestrs jeb Le Reveillon pavadīgs godam, bet mierīgi kopā ar Liliānu. Pirms mūsu vakariņām devāmies iepirkties, bet tad kolēģis uzaicināja uz muzikālām pāris stundām pie sava ģitāras pasniedzēja un guru Pedro Gonzalesa 72 gadus veca vīra. Tika spēlētas ģitāras un dziedātas dažādas franču, spāņu, itāļu un angļu dziesmas. Gribēja mani pierunāt dziedāt kādu latviešu dziesmu. Apsolīju sameklēt akordus un sagatavoties uz nākamo reizi... ak vai, kur esmu iekūlusies! :) Pēcāk atgriezos mājās un tad ar Liliānu sākām gatavoties mūsu mierīgajam vakaram - klājām galdu, gatavojām vakariņas...un, protams, šampanietis... Šodien gan - pelēks, auksts un salna. Tā kā man ir diezgan garas brīvdienas, izdomāju, ka labprāt aizbrauktu līdz okeānam , jo tas nav nemaz tik tālu no Marmandes. Par šo vēlmi stāstīju arī Liliānai. Viņa uzreiz paziņoja, ka mēs varētu braukt kopā. Tā nu pirms Ziemassvētkiem man viņa paziņoja - ja būs labs laiks 26. decembrī braucam.
26. decembrī pamodāmies un - ideāli - spīd saulīte.. Zibenīgā ātrumā sataisījāmies un devāmies ceļā. Jāsaka, ka pusceļā jau palika pelēks un ik pa brīdim rasināja lietus. Bet atpakaļ nebraucām. No sākuma aizbraucām līdz Biskarosas pludmalei, jo tur ir diezgan izteikti viļņi okeānā. Pati pludmale ziemas laikā nav apdzīvota - slēgti visi veikali un viesnīcas. Principā nekas nestrādā - tāda spoku pilsēta. Biskarosas pludmale atrodas 10 km no Biskarosas pilsētas. Tur devāmies pudienās. Atradām jauku picēriju, kur ēdām picu ar pīles gaļu. Un kā aperatīvu - rozā vīnu. Jā, jā - Liliāna arī divas glāzes izdzēra - bet tas ir atļauts. Ja dzer vairāk - tad gan vairs pie stūres nevar sēsties. Tad devāmies uz Arkašonu - tur okeāns ir ļoti mierīgs - viļņu nav. Un tas ir mazliet apbrīnojami, jo starp Biskarosu un Arkašonu ir aptuveni 20 km. Arkašonā gan lietus sāka līt stiprāk. Lija jau dikti, bet Liliāna man parādīja vēl Arkašonas ostu. Arkašonā ir ļoti skaistas mājas, bet tur pārsvarā dzīvojot bagātnieki. Pilsēta ir tiešām skaista, bet lietus dēļ redzēju to tikai pa mašīnas logu. Pie Arkašonas atrodas arī liela kāpa, no kuras paveras jauks skats, bet diemžēl tur netikām, jo pieejas bija slēgtas. Šajā laikā var būt bīstami. Noteikti vēlāk būs jāatbrauc atkal. Tur viegli tikt ar vilcienu no Bordo. Ziemassvētkus biju uzzaicināta pavadīt Ērika ģimenē. 23. decembrī sagatavoju viņiem un Liliānai dāvanu un sagatavoju Norīša kūciņas mīklu. 24. no rīta izcepu divas kūciņas. Vienu ģimenei, vienu Liliānai. 12.00 Liliāna mani aizveda līdz viesģimenes mājām. Todien pie viņiem ēdām diezgan vieglas pusdienas, jo mani brīdiāja, ka vakariņās ēdīsim tiešām daudz. Pirmo reizi nogaršoju trifeli. Tās maksājot 200 Euro kilogramā.
Vēlāk ģimenei sāku palīdzēt gatavoties vakaram. Palīdzēju klāt galdu un sagatavot uzkodas. Ap 20.00 sāka ierasties ciemiņi. Tad arī sākās ēšana. Uzkodas ar dažāda veida šampaniešiem, tad ievadēdienā - svaigas austeres ar citroniņu no Normandijas, tad ēdām mājās gatavotu pīles aknu pastēti. Tad sekoja tītara ēšana ar sēnēm un kastaņiem. Tad bija paredzēti salāti un siers, bet visiem jau bija par grūtu...toties sladie ēdieni gan tika pasniegti. Austeres, tītars, pīles pastēte un dažādi saldie - tā ir neatņemama Ziemassvētku vakariņu sastāvdaļa. Arī šampanieša dzeršana. Pie katra ēdiena tika pasniegts arī cits vīns. Ģimenei biju aiznesusi Lindiņas un Jānīša atsūtītas ķirbju, dzērveņu un cidoniju sukādes, kas visiem garšoja. Īpaši pārsteidza ķirbju sukādes, jo ķirbis parasti pie viņiem netiek žāvēts. Mums ar Egiju bija atsūtīts Valmiermuižas alus - viena pudele. To Egija atdeva man, savukārt es aiznesu Ērikam pagaršošanai. Desertu pasniegšanas laikā tas tika nogaršots. Tika nosukts par stipru, bet labu. Maniem viesvecākiem aizvien ir problēmas atcerēties manu vārdu...viņi it kā iesāk teikt, bet tad apraujas...es ieteicu saukt mani par Mandarinu, jo tas ir līdzīgi vārdam Madariņa. Mana mentore Kiara mani jau labu laiciņu sauc par Mandarinu. Andrē bija ļoti priecīgs un visu vakaru un nākamajā dienā sauca mani par Mandarinu. :) Beidzām ēst tikai pēc pusnakts. Tad bērni tika sūtīti gulēt. Gaidījām kādu laiku, lai viņi aizmieg. Tad tika saliktas visas dāvanas. Viss sagatavots tā, it kā tiešām vecītis būtu bijis. Viņiem ir arī Ziemassvētku karaliene, kurai jāatstāj ābols. Tas arī tika apēsts un nolikts starp dāvanām. Tipiski ir salikt dāvanas arī kurpēs pie eglītes. Tika izdarīts arī tas. Tonakt īsti nepagulēju, jo biju pārēdusies,,,bija grūti. Un 7.30 Belina un Ētika māsas meita Lena jau iebrāzās manā istabā un modināja uz dāvanu pasniegšanu. Tad tika sagaidīts, kad visi pamostas un ierodas. Sekoja dāvanu pasniegšana un atpakošana. Tad bija nelielas brokastis. Pēcāk bija jādodas uz Nikolas māju, jo arī tur bija paviesojies vecītis. Es arī tiku apdāvināta. Ēriks un Natālija man uzdāvināja recepšu grāmatu, savukārt Nikola un Andrē man uzdāvināja jauku pidžamu. Tad jau atkal bija pienācis pusdienu laiks. Tika ēsti iepriekšējā vakara pārpalikumi un šajā reizē bija arī salāti un siera plate. Bet neizpalika uzkodas un deserti. Ēriks deva nogaršot arī tīru vienas šķirnes viskiju. Vienu, kas tikko pagatavots, vienu - kas pastāvējis jau 5 gadus. Labāks bija piecgadīgais, bet, manuprāt, smaržoja un arī garšojas pēc degvielas vai naftas.... :) Es gan nezinu, kā garšo degviela vai nafta. :) Nikola jau traki šķobījās un nosauca to par ļoti pretīgu dzērienu. Pēcāk sekoja kāršu spēles. Ap sešiem vakarā Nikola mani aizveda mājās. Marmandē Ziemassvētku gaidīšanas laiks jau sākās ar 1. decembri, kad pilsētā un mājās tika izliktas eglītes. Eglītes un dažādi rotājumi tiešām gandrīz uz katra soļa. Turklāt tās visas ir mākslīgās egles. Ar rotājumiem pilsētas eglēs īpaši neaizraujas - neliek neko īpaši glītu, jo nākamajā rītā šo rotājumu vairs var nebūt...tā nu Marmande ir pārpildīta ar mākslģām un samērā bezgaumīgām eglēm. Protams, sniegu te varu arī negaidīt. Te ir mitrs un auksts. Bieži līst un ir ļoti miglains. Lot-et-Garonne reģionā ļoti bieži ir migla. Tas esot raksturīgi.
22. decembrī darbā bija svētku vakars. Pirms lielajām vakariņām aizgājām pastaigāties pa pilsētu, te nu to miglu var redzēt. Iegājām arī baznīcā. Arī Liliāna decembra sākumā no pagraba izvilka un salika viesistabā mākslīgo egli. Tā man drusciņ patīk...:) * Atvainojos par tumšo apstākļu fotogrāfiju kvalitāti! * Sorry about the photo quality! * Je suis desolee pour la qualite de photos! Bordo Ziemassvētku tirdziņš. Christmas market of Bordeaux. Le marche de Noël de Bordeaux.27/12/2014 6. decembrī, kad apritēja divi mēneši kopš Egija un es esam Marmandē, kopā ar libāņu meiteni Sohu un organizācijas vadītāju Cathy devāmies braucienā uz Bordo, lai apskatītu Bordo Ziemassvētku tirdziņu. Bordo satikāmies arī ar Egijas mentori Dafni. Diena bija auksta, bet saulaina., bet tirdziņš gan man sagādāja vilšanos. Cilvēku pārpildīts, nelieliels un ļoti komerciāls. Tajā tika pārdoti gan apģērbi, gan apavi, gan telefonu vāciņi. Darbojās karuselis un bērni varēja tikt pie cukurvates. Tika tirgoti arī ātrie ēdieni un karstvīns. To ar Egiju nolēmām nogaršot. Ļoti salds. Sajūta tāda, ka tas ir parasts vīns, kam pievienots cukurs, tad tas uzkarsēts...bet bija arī lietiņas, kas šķita diezgan jaukas.
Todien arī paēdām libāniešu ēstuvē, jo Soha vēlējās, lai nogaršojam libāniešu ēdienu. Nekāda vaina, vienīgais - ātrā ēstuve... Šis bija arī pirmais lielais izbrauciens Sohai - braukt pie mašīnas stūres uz Bordo..viņa tiesības bija nolikusi nesen šeit Francijā....to es uzzināju tikai jau pusceļā. :) 11. novembris Francijā ir oficiāla brīvdiena - svētku diena, kad tiek svinētas 1. Pasaules Kara beigas.. Es gan strādāju šajā dienā. Marmandē tieši pretī stacijai atrodas 11. novembra laukums, kur katru gadu 11. novembrī no rītiem notiek svētku pasākums, kad 1. pasaules kara upuriem par godu tiek nolikti ziedi, teiktas uzrunas, muzicēts utt. Uz šo pasākumu gāju kopā ar kolēģiem un bērniem. Tas gan mani vairs nepārsteidz, protams, laikā uz šo pasākumu neieradāmies. Principā visu oficiālo daļu bijām nokavējuši. Žēl. Muzicēja Ēriks un Albans. Labprāt būtu redzējusi, bet paspēju vēl viņus satikt un sasveicināties.
Vēlāk ar kolēģiem un bērniem devāmies uz blakus pilsētiņu spēlēt bingo/loto. Tas nu gan bija pasākums, kas mums ievilkās no 14.30 līdz, aptuveni, 19.00...normāls maratons...un, protams, neviens no mums nevinnēja. Vakarā mājās aizdedzu svecītes, jo allaž Lāčplēša dienā dodos nolikt svecītes pie Rīgas pils. Todien biju pielikusi arī Latvijas karodziņu pie mēteļa. Tagad dzīvoju pie vienas sievietes vārdā Liliāna. Diezgan vecā mājā, kur senāk dzīvoja viens franču dzejnieks žans Lestrads (Jean Lestrade). Māja ir liela, bet šaura. Augstiem griestiem, lieliem koka logiem. Liliāna ir itāliete - vai drīzāk jāsaka, viņai ir itāļu izcelsme. Es viņai prasīju, vai viņa runā itāliski. Viņa teica, ka drusciņ, jo lielākoties visu ir aizmirsusi, jo gandrīz visu dzīvi dzīvo Francijā. Viņai ir vairākas māsas un brāļi, kas arī dzīvo Francijā. Viņas vecāki jaunībā no Itālijas pārvācās uz Franciju. Liliāna strādā viesnīcā. Kā jau minēju - viņai ir meita Laura, kas gandrīz visas nedēļas nogales atgriežas mājās. Vēl pie Liliānas dzīvo septiņpadsmit gadīga meitene Kamilla, kas Marmandē mācās profesionālajā tirdzniecības skolā un paralēli strādā, Viņa nedēļas nogalēs dodas mājās.
Un, protams, galvenais. Liliānai ir vairāki kaķi - kādi 6 vai 7. Visi nemaz fotogrāfijās nav redzami. Par laimi, lielākā daļa no viņiem dzīvo mājas dārzā. Izredzētie ir tikai divi kaķi - Maija un Džazs/a, kas tiek regulāri istabā. No rītiem visi kaķi tiek baroti - visi trauki tiek piebērti ar sauso barību. Tas tiešām ir īstens kaķu uzbrukums, kad pie durvīm dārza pusē viņi jau sēž uz vakts un ņaud. Tad ar barību jāiet ārā un jāspēj piebērt visi trauki, kad kaķi trinās ap kājām... Liliāna to dara gandrīz skrienot. Labā ziņa ir tā, ka man nebūs vairs jāpārvācas - es varu pie Liliānas palikt līdz projekta beigām. Kaut viņu var nosaukt par "kaķu tanti" - viņa tiešām ir jauka. Nu ko - pēdējā diena pie viesģimenes - 3. novembris, pirmdiena. Līst lietus. Atbilstoši sajūtām. Ēriks ar Natāliju jau devušies uz darbu, jo brīvdienas ar' beigušās. Bērni arī jau skolā. Savas mantas arī jau sakrāmējusi. Apstaigāju vēl dārzu, un pēdējais skats uz māju. Aizgāju vēl iepazīties un atvadīties no Nikolas vistām un ūbeles. Protams, no visiem torīt atvadījos. Un tikai uz laiku. Tāpat allaž esmu pie viesģimenes mīļi gaidīta ciemos. Viesvectētiņš 11.00 mani aizveda uz jaunajām mājām pie sievietes vārdā Liliāna. Tagada dzīvošu 10 min attālumā no paša Marmandes centra. 15 min, ejot tik taisni - būšu jau darbā. Pēc nelielās pilsētas apskates devāmies nedaudz ārpus pilsētas pie Ērika vecākiem - Žana Kloda un Monikas. Pie viņiem dzīvo arī kāds vīrietis vārdā Žans Pols. Tajā dienā pie vecākiem ieradās arī Ērika māsa ar meitiņu un Ērika brālis ar draudzeni. Māja nav ļoti liela, mazliet atgādina tādu kā pasaku namiņu. Iekšpusē bija senatnīga un pašaura, īpaši, kad daudz cilvēku. Jāmāk izgrozīties. Ieradāmies tur uz pusdienu laiku. Galds mājas verandā jau bija saklāts. Pie verandas ir neliela viesistaba ar bibliotēku un klavierēm. Ērika tētis ir pianists. Viņš jau sēdēja pie klavierēm un spēlēja. Tad pieaicināja uzreiz arī Albanu. Arī viņam bija jāparāda tas, ko ir iemācījies. Visi kopā bijām viesistābā un ruunājāmies. Tiešām bija mājīguma sajūta. Drīz pēc tam jau bija ēšana - atkal dažādi ēdieni. Tad Ēriks, Natālija, bērni un es devāmies pie Ērika vecmāmiņas Edītes, kura dzīvo īstos laukos, labu gabaliņu tālāk no Beržerakas. Braucām cauri mežam, kur Ēriks parasti dodas lasīt sēnes. Dodoties cauri mežam, sajūta bija kā Latvijā. Edīte dzīvo nelielā lauku mājiņā. Protams, kā jau vecmāmiņa - tika atkal piedāvāts kaut ko uzskost. Laipni atteicām. :) Visi spēlēja dažādas kāršu spēles, jo tas tiešām šeit ir populāri. Es tikmēr devos izlūkot apkārtni, neskatoties uz to, ka nedaudz līņāja un bija pelēks. Pēc tam atgriezāmies uz vakariņām pie Žana Kloda un Monikas. Marmandē atgriezāmies samērā vēlu. Priekšpēdējā dienā, ko pavadīju ar ģimeni - 2. novembrī savukārt braucām uz Ērika dzimto pusi, aptuveni, 50 km attālumā no Marmandes - uz Beržeraku. Tā ir krietni lielāka pilsēta, un jau var teikt - tūristu pilsēta. Tur ir arī daudz angļu. Plāns, pprotams, bija doties pie Ērika ģimenes - vecākiem un vecmammas, kas dzīvo gabaliņu tālāk no Beržerakas īstenos laukos, kur apkārt ir meži. Tā kā es biju līdzi, tad Ēriks, Natālija un es pastaigājām arī pa pilsētu. Bērni tikmēr palika mašīnā. Belinai Beržeraka nepatīk. Kad iebraucām pilsētā, viņa strīdējās ar Ēriku par to, kura ir smukāka - Beržeraka un Marmande. Belina uzskata Marmandi par skaistāku, savukārt Ēriks - Beržeraku. Beigās Belina iesaistīja arī mani, jo gribēja zināt, kura labāk patīk man. Teicu, ka man ļoti patīk Beržeraka un skaistākā laikā labprāt atgrieztos. Beržeraka ir labi pazīstama ar franču dramaturgu un duelistu Sirano de Beržeraku (Syrano de Bergerac), ko var dēvēt arī par sava veida muskatieri, kas atpazīstams pēc sava īpaši lielā deguna. Tiek veidotas un tika veidotas neskaitāmas teātra izrādes par viņu un viņa darbiem. Beržerakā ir viņam uzstadīts piemineklis un atvērts suvenīru veikals un māja. Gluži kā Marmandei, arī Beržerakai ir savi vīni. Protams. Atradu interneta lapu, kur var drusciņ palasīt latviešu valodā par Beržerakas Sirano: http://vesturnieks.wordpress.com/2011/07/11/sirano-de-berzeraks-duelists-un-muzigais-filozofs/ Pēdējās trīs dienas, ko pavadīju viesģimenē bija dikti jaukas. Gluži kā viss tas mēnesis kopumā. Bet jāsaka, ka laika apstākļi pēdējās divās dienās bija gluži atbilstoši vārdam - pēdējās...pelēks un lietains. Bet neizpalika arī vēl viena dikti karsta diena, kad pāris stundu laikā izžuva izmazgātās drēbes, un jaunas iepazīšanās.
Pēdējo karsto dienu izbaudīju ar krabi pusdienās un apstaigājot Nikolas un Andrēdārzu...un beidzot sapratu, ar ko mēdza runāt Nikola un ko bakstīt, esot pie baseina...iepazinos tuvāk ar baseina iemītnieku - bruņurupuci, ko viņa izvilka speciāli priekš manis no baseina, lai varu sabildēt. Par godu ģimenei izcepu arī Norīša kūciņu, jo to biju apsolījusi. Norīt, kūciņa tika dikti slavēta, īpaši mīkla. Neesot smaga un nespiežot vēderu. Tajā dienā Ēriks bija atgriezies arī no sēņu lasīšanas Beržerakas mežos. Sagatavoju arī nelielu atvadu dāvanu ģimenei - fotogrāfiju kolāžu no vietām, kur bijām bijuši un ko kopā darījuši. Vienu Ērikam un Natālijai, vienu - Nikolai un Andrē. Tagad abās mājās kolāžas stāv pie sienas. :) |
MADARA EGLITEMans lielais piedzīvojums un pirmā pieredze Francijā - Eiropas Brīvprātīgo darbs Marmandē 10 mēnešu garumā. CategoriesArchives
October 2015
|